3. jūnijā mūsu novadniekam mikrobiologam Kristapam Helmanim apritēja 150. gadadiena. To pieminot, šajā dienā LLU Veterinārmedicīnas fakultātē notika zinātniska konference un mītiņš pie bareljefa Kristapam Helmanim.
3. jūnijā mūsu novadniekam mikrobiologam Kristapam Helmanim apritēja 150. gadadiena. To pieminot, šajā dienā LLU Veterinārmedicīnas fakultātē notika zinātniska konference
un mītiņš pie bareljefa Kristapam Helmanim, kas ir pasaules mēroga atklājumu autors.
Zemgalieša Kristapa Helmaņa veikums zinātnē, kā atzīmē vēsturnieks A.Vīksna, ir ievērojams: «Pats izcilākais latviešu veterinārārstu ieguldījums zinātnē, kurš savu nozīmību nav zaudējis līdz pat šim laikam, ir Kristapa Helmaņa vadītās zinātnieku grupas darbībai. Izdarot pasaules mēroga atklājumus, viņi atstāja pašaizliedzības un traģisma pilnu lappusi zinātnes vēsturē.» (A.Vīksna «Tērbatas universitāte», Rīga, «Zinātne», 1986. g.)
Zinātnieks dzimis 1848. gada 3. jūnijā toreizējā Auru pagasta Lejas Čimu saimnieku Jāņa un Trīnes ģimenē.
Skolas gaitas Kristaps sācis Kalnamuižas pamatskolā, 1862. gadā iestājies Mītavas reālskolā, kuru beidzis 1865. gadā. Vēlējies studēt Rīgas politehnikumā, taču materiālo apstākļu dēļ mācības vajadzējis atlikt uz astoņiem gadiem, kurus pavadījis dažādos darbos Krievijā un Latvijā.
K.Helmanis alus un spirta brūžos ieviesis jaunāko tālaika rūgšanas tehnoloģiju franču zinātnieka Luija Pastēra atklājumus par rauga sēnīšu lomu rūgšanas procesos.
1873. gadā K.Helmanis iestājies Tērbatas Veterinārinstitūtā, kur 1877. gada 28. janvārī par konkursa darbu «Par spermatozoīdu attīstību» apbalvots ar zelta medaļu. Mācības beidzis 1877. gadā. Sācis strādāt turpat par asistentu. Konkursa darbu viņš izstrādājis kā disertāciju un 1879. gadā aizstāvējis maģistra grādu. Viņš ir viens no 11 latviešiem, kas šā institūta sienās aizstāvējis veterinārijas maģistra disertāciju.
Materiālo apstākļu dēļ K.Helmanis 1879. gadā brīv-prātīgi iestājies Krievijas armijā, kļūstot par Pēterburgas leibgvardes kavalērijas pulka veterināru. Pulka ambulancē viņš ierīkojis ļauno ienāšu (ar šo slimību tolaik slimoja un nobeidzās daudz zirgu ne tikai kavalērijā, tā pielipa arī cilvēkiem un bija neārstējama) laboratoriju. Tajā K.Helmanis kopā ar zemgalieti Alfrēdu Bertušu pētīja slimības klīniskās izpausmes zirgiem un laboratorijā inficētiem citiem dzīvniekiem.
Kopš 1885. gada Helmanis pievērsies arī trakumsērgas aizsargpotes iegūšanai. Sadarbībā ar L.Pastēru 1886. gadā K.Helmanis nodibinājis Pastēra staciju Pēterburgā, kur potējis traku suņu sakostus cilvēkus. Šajā stacijā pētījis arī sifilisu, bakas, Sibīrijas mēri, ļaunos ienāšus.
Rodot atbalstu zinātnes mecenāta Oldenburgas prinča Aleksandra personā, K.Helmanis 1890. gadā izveidojis Eksperimentālās medicīnas institūtu, kurā vadījis epizooloģijas nodaļu. No dienesta atvaļinājies 1891. gadā kā koleģiālpadomnieks (pulkvedis), vairāku ordeņu (Sv.Staņislava III šķ., Sv.Vladimira lV pak. u.c.) kavalieris. Ordeņi piešķirti par ieguldījumu armijas kavalērijas veselībā, arī par īpašu pakavu izgudrošanu. Šos pakavus plaši ieviesa krievu armijā.
Pētījumus turpinot, K.Helmanis ieguva ekstraktu ļauno ienāšu izraisītāja mikroorganismu, ko nosauca par maleīnu (no latīņu malleus ļaunie ienāši). Viņš, tāpat kā Oto Kalniņš, pētījumos pierādījis, ka maleīns ir specifisks ļauno ienāšu diagnostikas līdzeklis. Šo atklājumu vēlāk plaši izmantoja Rietumeiropā, sākot sistemātisku ļauno ienāšu apkarošanu.
Zinātnieks izstrādājis arī tuberkulozes mikrobaktērijas kultivēšanas metodi uz kartupeļiem, iegūstot ekstraktu, kura īpašības līdzinājās R.Koha iegūtajam tuberkulīnam, un pētījis tā diagnostiskās īpašības.
Lielās darba slodzes dēļ pasliktinājusies K.Helmaņa veselība. Zinātnieks miris Pēterburgā 1892. gada 10. martā. Apglabāts Tērvetē Kalnamuižas kapos.
Kopā ar Helmani pētījumus veikuši zemgalieši Alfrēds Bertušs un Roberts Vāgners, kuri inficējās ar ļaundabīgajiem ienāšiem un mira, arī Oto Kalniņš (1856.-1891.).
Abu līdzstrādnieku A.Bertuša un R.Vāgnera dzīvesceļš Latvijas preses izdevumos tikpat kā nav aprakstīts.
Pētījumi cilvēces labā – par dzīvības cenu
Alfrēds Bertušs dzimis 1849. gada 23. novembrī Latvijas Lietuvas pierobežas Gļebovas muižā, bet bērnību pavadījis Mežotnē, kur tēvs bijis firsta Līvena muižas deģis un alus brūža vadītājs. Skolas gaitas sācis Bauskas pilsētas skolā, vecākiem pārnākot uz Jelgavu, mācības turpinājis reālskolā. Vēlāk brīvo laiku pavadījis māsas Luīzes mājās «Zūmaņos» Jaunsvirlaukas pusē.
Veterinārzinātņu studijas sācis 1873. gadā Tērbatas institūtā kopā ar K.Helmani un O.Kalniņu. Pēc maģistra grāda aizstāvēšanas darba gaitas sācis 1877. gadā Aizkaukāza apgabalā, kuru Krievija atkarojusi Turcijai, Karsas un Erzurumas apkaimē.
1881. gadā saņēmis Helmaņa uzaicinājumu ieņemt brīvo vietu Pēterburgā leibgvardes ulānu pulkā. Te iesaistījies K.Helmaņa laboratorijas darbā, sevišķu uzmanību veltot ar ļaunajiem ienāšiem slimo zirgu temperatūras maiņas pētījumiem.
1890. gada pavasarī A.Bertušam pēkšņi sācies drudzis, nespēks un vispārējas sāpes. Viņš bija saslimis ar ienāšu infekciju un 1890. gada 21. aprīlī sava pulka slimnīcā mira. Apglabāts Jaunsvirlaukas pusē Apšūtu kapsētā.
Jānis Roberts Vāgners dzimis 1861. gada 26. maijā leišmalē Bukaišu muižas vagara (vēlāk Druķu māju saimnieka) ģimenē. Mācījies pagastskolā, beidzis reālskolu Mītavā, pēc tam Veterinārzinātņu institūtu Tērbatā. Atgriezies dzimtajā pusē, dzīvojis tēva iepirktajās Janaišu mājās un veicis vietējā veterinārārsta pienākumus. Pēc vēstuļu apmaiņas Jānis Roberts Vāgners devies uz Pēterburgu, lai kļūtu par līdzstrādnieku K.Helmaņa laboratorijā.
1888. gada maijā R.Vāgners rakstījis tuviniekiem: «Jau ilgāku laiku neesmu atstājis māju, izņemot gājienu pusdienās. Šis gājiens ir jāizdara pēc iespējas īsā laikā, lai nezaudētu laiku darbam. No kurienes šis darbs nāk, nav ne pasakāms, ne parādāms; vienmēr ir ko darīt, un, ja dienā būtu divreiz 24 stundas, arī tad nevarētu dienas darbu padarīt. Lai uz priekšu traucošā meklēšana un pētīšana, plānu taisīšana un projām mešana neapniktu, vajaga būt priekam un mīlestībai uz lietu. Abas šīs dziņas man ir pilnā mierā, un jo vairāk darba, jo jūtos laimīgāks.» (E.Dārziņš «Zemmers, Kalniņš, Helmanis» Rīga, 1934. g.)
1889. gada pavasarī jaunais zinātnieks atstājis Pēterburgu, atgriezies tēva mājās un ārstējies Jelgavas diakonijas iestādē. Dzīves pavediens viņam pārtrūcis tēva mājās 1890. gada 12. februāra rītā, viņš apglabāts Bukaišu pagasta Priežu kapos 24. februārī.
Tāds, lūk, traģisma pilns, bijis latviešu zinātnieku ceļš uz pasaules zinātņu augstumiem toreiz, pirms gadsimta, tālajā, aukstajā Pēterburgā.
