Prātojot, ko lai uzaicinu par apraksta varoni sestdienas portretam, datorā sāku šķirstīt virtuālo enciklopēdiju «Latvijas ļaudis uz XXI gadsimta sliekšņa».
Prātojot, ko lai uzaicinu par apraksta varoni sestdienas portretam, datorā sāku šķirstīt virtuālo enciklopēdiju “Latvijas ļaudis uz XXI gadsimta sliekšņa”. Tajā apkopotas galvenokārt skolēnu rakstītās dažādu laikabiedru biogrāfijas. Bieži tās vēsta par skolotājiem, kā arī citām tuvākās apkārtnes personībām. Uzmanību piesaistīja Spīdolas ģimnāzijas tagadējās absolventes Karīnas Vecums – Veco sagatavotais šķirklis par savu tēvu – uzņēmēju, SIA “Zemgales gāze” līdzīpašnieku Vilni Vecums – Veco.
Meita lepojas ar tēvu, un tas jau vien rada pozitīvas emocijas. Piezvanīju uz uzņēmumu “Zemgales gāze”, un, kā tas nelielos latviešu privātuzņēmumos mēdz notikt, telefona klausuli pacēla pats tehniskais direktors Vilnis Vecums – Veco. Esmu jau pieradis, ka bieži vien cilvēki atsaka: “Ko nu par mani avīzē rakstīt! Ir taču citi. Izcilāki.” Arī šis bija gadījums ar atrunām, ka īstais raksta brīdis varētu būt dažus mēnešus vēlāk, kad realizēsies kāds jauns projekts. Tomēr galu galā man izdevās norunāt tikšanos.
Jāmācās, kur spēlē handbolu
Vilnis nāca pasaulē laikā, kad vārdam “bizness”, tāpat kā “amerikāņu imperiālisti” vai “kapitālisms”, bija nievājoša nozīme. Taču ģimenē, kur auga četras atvases, godīgi pelnītas naudas vērtību zināja jau no mazotnes. Uzņēmība gan tolaik Vilnim vairāk saistījās ar līdzināšanos vecākajam brālim Robertam, kas rokasbumbā jeb handbolā bija izcīnījies līdz PSRS junioru izlasei. Pirmās iemaņas šajā sporta veidā Vilnis ieguva pie skolotāja Henrija Kresa. Mācoties otrajā trešajā klasē, puika sēdās vilcienā un sāka braukāt uz Olaini, kur handbola bāze tolaik bija spēcīgāka. Par mērķi vēlāk kļuva tikšana Rīgas sporta klubā “Celtnieks”, kas tolaik bija kā Latvijas handbola izlase un kur jau spēlēja Roberts.
Handbolam pakārtota bija arī Viļņa izglītošanās. Kopš zēna gadiem viņam paticis mežs (savlaik piedalījies medībās, taču vēlāk par mednieku gan nav kļuvis). Bija pat doma mācīties Aizupes Meža tehnikumā, taču tas atradās nomaļā vietā Tukuma rajonā, tur arī nebija iespējams spēlēt rokasbumbu. Tādēļ pēc pamatskolas beigšanas tika nolemts studēt celtniecību Rīgā (tagad – celtniecības “buma” laikā – tolaik gūtās zināšanas noderot). Interese par mežu jauneklim tomēr nepazuda. Kad Aizupes tehnikums tika pārcelts uz Ogri, Vilnis neklātienē absolvēja arī šo mācību iestādi.
Cīņa par Anglijas tirgu
Traumu dēļ Vilnim no sportista karjeras nācās atteikties. Astoņdesmito gadu beigās viņš atgriezās dzimtajā pilsētā un strādāja Jelgavas Starpkolhozu celtniecības organizācijā par metālapstrādes ceha meistaru. Laiki mainījās, un Vilnis juta, ka spēj darīt ko vairāk – ka vajadzētu dibināt savu uzņēmumu. Kādā draugu saietā viņš iepazinās ar trimdas latvieti no Zviedrijas. Saruna bija par kokmateriāliem, un drīz uz Rietumiem “aizgāja” pirmā krava ar parketa dēlīšiem. “Ne tomātus, ne puķes neesmu tirgojis, arī sākuma kapitāla man nebija. Taču nelielas summas ieguldīja zviedru kompanjons, tajā laikā arī vairāk varēja strādāt, maksājot pēc tam. Meža izstrādātāji bija atkarīgāki no uzpircējiem, tāpēc bija ar mieru pagaidīt, sevišķi tad, ja samaksa apsolīta lielāka,” par sava biznesa sākumu stāsta Vilnis. Protams, pieblīvētais kokmateriālu tirgus, zviedru partnera spējas saražotajam atrast noietu Anglijas tirgū bija labvēlīgi ārējie faktori. Tomēr pirmām kārtām vajadzēja atrast spēku sevī. “Tu apņemies, ka tas ir jāpaveic, un tad arī dari,” Vilnis atzīst, ka kopuzņēmuma “Baltwood” izveidošanā viņam noderējis sportā iegūtais gribas stiprinājums. Jelgavas Būvmateriālu kombināta teritorijā uzņēmums atvēra savu ražotni ar jaudu līdz 800 kubikmetriem zāģmateriālu mēnesī. Komplektējot pasūtījumus, vēl 500 – 700 kubikmetru tika piepirkti klāt no citiem ražotājiem. 1994. gadā “Baltwood” ieguva ES prasībām atbilstošo sertifikātu GSS. Zināms, ka Latvijā deviņdesmitajos gados kokmateriālu eksports palielinājās vairāk nekā 21 reizi, tomēr konkurences cīņa kļuva arvien asāka. “Lai varētu pastāvēt arī turpmāk, vajadzēja pievienoties kādam lielajam uzņēmumam vai arī izbeigt darbību. Es izvēlējos otro,” par situāciju deviņdesmito gadu beigās stāsta Vilnis Vecums – Veco.
Pastāvēs, kas pārvērtīsies
1999. gadā viņš kopā ar domubiedriem Jelgavas uzņēmējiem Jāni Podnieku un Raivi Pablaku nolēma sākt pavisam jaunu lietu, un tapa SIA “Zemgales gāze”. No vienas puses, vīri bija izpētījuši, ka šķidrinātās propāna gāzes tirgus Latvijā nav pietiekami attīstīts, taču, no otras puses, kā atzīst Vilnis, bija neziņa, dažreiz pat bailes un šaubas par to, vai sāktais būs sekmīgs. “Ir cilvēki, kas var lielas lietas veikt vienatnē. Man ir svarīga komanda. Ja ir kolēģi, kuriem varu uzticēties, tad tā jau ir lielākā puse no tā, kas man uzņēmējdarbībā nepieciešams,” saka Vilnis Vecums – Veco. Viņa raksturā droši vien jūtams kaut kas no handbola spēlēšanas laika. Kāpjot degvielas cenām, palielinājusies gāzes izmantošana. Patlaban Latvijā gāze ir 6 – 8 procentiem automašīnu. Tas ir vairāk nekā deviņdesmito gadu beigās. Turklāt tepat kaimiņos, Lietuvā, šo automašīnu īpatsvars sasniedzis pat 20 – 30 procentu. SIA “Zemgales gāze” Jelgavā pieder divas uzpildes stacijas. Vai vajadzētu trešo, ceturto, piekto? Vilnis Vecums – Veco domā, ka ne. Gāzi pārdot sākuši arī lielie degvielas tirgotāji “Statoil”, “Lukoil”. Visiem darba pietiek, tomēr tirgus kļuvis diezgan blīvs. Uzņēmums ir veicis gājienu nedaudz citā virzienā – Kārniņos uzbūvējis saimniecības gāzes uzpildes cehu. Taču pēc divu gadu pārdomām, aprēķiniem un pētījumiem nolemts darboties vēl citā jomā, ko Vilnis sauc par atlētisko izklaidi. “Zemgales gāze” nolēmusi būvēt boulinga zāli. Ir jau redzams, ka tā top pie Zemgales prospekta un Sudrabu Edžus ielas krustojuma. Šī biznesa joma Vilnim ir pilnīgi jauna. Tā rada azartu, vajadzību mācīties, apgūt nezināmo. Kaut gan… viņam gluži jauna šī lieta nav, jo bumbas boulingā un rokasbumbā vismaz pēc diametra ir aizdomīgi līdzīgas.
Lai savējie neaizbrauc
Vilnim ir vēl viena iecere. Kā atzīst uzņēmējs, pēdējos piecus sešus gadus strādāts bez atvaļinājuma, dažreiz pat 18 stundu dienā. “Es neteiktu, ka pietrūkst spēka, bet tādā garā turpināt nedrīkst. Esmu sev apsolījis, ka nākamgad kaut kur aizbraukšu atpūsties,” par savu apņēmību smaidot saka Vilnis.
Pie lietām, kas viņu satrauc, Vilnis pirmām kārtām min dzīves dārdzību. Patlaban SIA “Zemgales gāze” strādā divdesmit darbinieku. “Jebkurš uzņēmējs, manuprāt, domā, kā atvieglot saviem strādājošajiem cenu kāpumu. Taču pašlaik ir ļoti grūti tikt tam līdzi. Komanda mums ir laba. Pa laikam jau kāds dodas uz Īriju. Brauc jau tie aktīvākie, kuriem ir drosme sākt kaut ko jaunu,” piebilst Vilnis Vecums – Veco.
No uzņēmuma biroja izejot, tūlīt aiz durvīm nonāc uz metāla platformas, kas atrodas pie mājas ārsienas otrā stāva augstumā. Gaismā pieradušajām acīm šķiet, ka visapkārt ir tumšs. Ielu laternas spīd gabalu nostāk. Pie margām turoties, laidies pa metāla kāpnēm lejup, līdz nokļūsti namu pagalmā, kas jau ir pašā pilsētas centrā. Nekādas greznības, tikai pats nepieciešamākais. Tāda ir vide, kur darbojas mūsu uzņēmēji. Ārzemniekiem vai pat rīdziniekiem te nepieder nekas. Var just, ka Vilnis Vecums – Veco par to ir gandarīts.
***
Vilnis Vecums – Veco
– Dzimis Jelgavā 1967. gadā četru bērnu ģimenē.
– Skolas gaitas sāka Jelgavas 2. vidusskolā, beidzis Rīgas Celtniecības tehnikumu un Ogres Meža tehnikumu (neklātienē).
– 1991. gadā sāka uzņēmējdarbību kokapstrādes biznesā, līdz 1999. gadam vadīja Zviedrijas – Latvijas kopuzņēmumu “Baltwood”, kas nodarbojās ar kokmateriālu eksportu uz Lielbritāniju.
– 1999. gadā sāka darbību šķidrinātās gāzes pārdošanas biznesā, kopā ar partneriem nodibinot SIA “Zemgales gāze”.
– 2005./ 2006.gadā plāno atvērt boulinga zāli.
– Hobijs: handbola fans.
