Jūnija dienas piesaka sevi ar neparastu tveici. Dabā virmo karstums, politikā kaislības par pilsonību. Skolās svīst skolēni, kārtojot eksāmenus.
Jūnija dienas piesaka sevi ar neparastu tveici. Dabā virmo karstums, politikā kaislības par pilsonību. Skolās svīst skolēni, kārtojot eksāmenus. Svīst tie, kas nepaspēja vai nevarēja nopirkt eksāmenu biļetes zināmajās vietās.
Jā, neparasti par to ir runāt, bet nopirkt varot pat vidusskolas atestātu, kas maksājot nieka 75 latus. Neparasts laiks, notiek neparastas lietas! Izlaiduma vakaros Rīgā pie skolām būs apsardze, lai neatkārtotos Anša Vilka traģēdija. Nevajag nekāda etniskā kara savējais novāc savējo… Latvija, kurp Tu ej, tāda nabaga un izkropļota?
Šādas domas nāca prātā pēc latviešu valodas eksāmena rakstiskās daļas devītajās klasēs skolās ar krievu mācībvalodu.
«Tēvzemieši» no tribīnēm līdz sirds dziļumiem pārdzīvo «latviešu valodas skolotāju nespēju» integrēt skolēnus latviskā vidē. Bet ko pierādīja šis eksāmens? Manuprāt, tas mērķtiecīgi pierādīja to, ka Latvija ir noplukusi bārenīte, kurai nekā vairs sava nav(a), viss ir pārdots, atņemts, izmainīts sīknaudā. Kādu Latvijas tēlu tad mēs varam rādīt pasaulei, cittautiešiem, ja tautai nav ne savas kultūras, ne mākslas, ne ievērojamu aktieru, ne svētku, ne tradīciju.
Jā, eksāmenu rakstiskā daļa bija mērķtiecīgi vērsta uz to, lai cittautieši nevarētu izjust latvisko mentalitāti, pierādīt un apliecināt savu lojalitāti, kuru mācību gados centāmies radīt skolēnos. Latviskā mēlē bija jādomā par varenās Ķīnas degošo ložu rijēju Čung Lingsu, jāiedziļinās dažādu laikrāžu sarežģītajos mehānismos, sevišķi reklamējot Šveices «Swatch» pulksteņu precizitāti. Acīmredzot mums, latviešiem, nav neviena ievērojama mākslinieka, kas iznesuši Latvijas vārdu pasaulē, tādēļ sīki jo sīki skolēni iepazina ASV slavenību Stalloni. Iepazina arī Latvijā retāk sastopamus īpašvārdus, jo vēstule bija jāraksta nevis kādam Jānim vai Annai, bet Uvo.
Laikam Eiropas Savienībā arī netiksim, tāpēc laikus pārorientējamies uz ASV un vareno Ķīnu.
Šokējošs mums, skolotājiem, bija skolēnu uzdotais jautājums pēc eksāmena: «Kāpēc latvieši kaunas savas kultūras, mākslas, literatū-ras?» Arī mēs, pedagogi, jautājam kāpēc?
Un pēdējais ne mazāk šokējošs fakts. Labojot darbus, sākām apšaubīt valsts eksaminācijas komisijas dotās «pareizās» atbildes. Tādēļ vispirms iedziļinājāmies tajās un kļūdas kopīgiem spēkiem izlabojām. Kļūdu jau nebija daudz tikai deviņas! Nākamajā rītā par tām paziņoja pati eksaminācijas komisija. Skolēnu darbi mums nebija jāpārlabo. Bet kas būtu, ja skolotāji būtu vadījušies tikai pēc komisijas atsūtītajām atbildēm? Kā tāds kuriozs var notikt, kas par to ir atbildīgs un vai vispār kāds uzskatīs par vajadzīgu atbildēt?
Pēc manas līdzšinējās pieredzes atbilde vienmēr ir atrasta attaisnojoša.
