Autoavārija. Bojāgājušie. Cietušie. Šausminoša statistika. Asiņaini skati. Tā ir informācija, ko vai ik dienas piedāvā plašsaziņas līdzekļi.
Autoavārija. Bojāgājušie. Cietušie. Šausminoša statistika. Asiņaini skati. Tā ir informācija, ko vai ik dienas piedāvā plašsaziņas līdzekļi. Sižetos galvenokārt tiek runāts par sausiem bojāgājušo cipariem, auto bojājumu summām vai autovadītāju bezatbildību. Mēs atskatāmies uz to, kas ir bijis.
Tas, protams, ir vajadzīgs, lai apzinātos problēmas nopietnību un brīdinātu cilvēkus. Taču mēs nedrīkstētu arī aizmirst tos cilvēku simtus vai pat tūkstošus, kurus šī avārija skārusi vistiešākajā nozīmē. Arī tam cilvēkam, kas “izlidojis” caur auto logu, ir jādzīvo tālāk. Jāatver acis pēc negadījuma un jāsarod ar pasauli pat tad, ja viņa dzīve mainījusies par 180 grādiem.
Es šādā situācijā nonācu 2003. gadā pēc ļoti smagas autoavārijas, kad pēkšņi man sākās pilnīgi cita pasaule. 1. grupas invalīda pasaule. Ar citām vērtībām, vajadzībām un problēmām. Šoreiz bez filosofēšanas par to, kā jūtas invalīds mūsu valstī. Viena no lielākajām problēmām bija gluži praktiska – ārstēšanās izdevumi ir ļoti lieli.
Nopietnu traumu gadījumā jāārstējas ilgi. Bet naudas tik daudz nebija. Ar ļoti svētīgu padomu nāca māsa, kas studēja sociālo darbu. Viņa sāka kārtot dokumentus, lai es saņemtu no apdrošinātājiem naudu par ārstēšanās izdevumiem. Procesā sāpīgākais bija moments, kad vajadzēja pierādīt –autoavārijā tiešām biju cietušais. Tagad saprotu, ka tā bija tikai vienkārša formalitāte, no kuras nedrīkst nobīties.
Lielākā problēma ir tā, ka mūsu valstī ļoti daudzi no autoavārijās cietušajiem nemaz nezina, ka viņiem ir šāda iespēja – saņemt no apdrošinātājiem atlīdzību par ārstēšanās izdevumiem. Vienīgi priecē fakts, ka pamazām parādās aizvien vairāk to cilvēku, kas zina savas tiesības un tās arī izmanto. Paraugoties Transportlīdzekļu apdrošināšanas biroja atskaitēs par pagājušajos gados izmaksātajām kompensācijām, redzam, ka šā gada pirmajos astoņos mēnešos kompensācijas par bēru izdevumiem un pensijas apgādājamajiem izmaksātas gandrīz uz pusi vairāk gadījumos nekā pērn. Bet šis skaits vēl joprojām ir ievērojami mazāks nekā autoavāriju un bojāgājušo skaits. Gadījumu, kad izmaksāta kompensācija par personai nodarīto kaitējumu, salīdzinot ar pagājušajiem gadiem, nav īpaši vairāk. Līdz šā gada augustam tādi konstatēti tikai 224. Vai tiešām tas nozīmē, ka astoņos mēnešos cietuši 224 cilvēki? Taču tur vainot mēs varam tikai paši sevi, ja nepastāvam par savām tiesībām saņemt atlīdzību.
Šajā gadījumā kūtrumam nav vietas. Nedrīkst justies kā diedelētājs, prasot to, kas pienākas. Jo tā nav nekaunība – tā ir gudra un reāla savu iespēju izmantošana. Tālāk jau ir jādzīvo! Un kāpēc gan sev nepalīdzēt?
Saīsināti no www.delfi.lv
