Mēs varam dalīt, kurš kurā pusē kādreiz bijis, starp «sarkanajiem» vai gājis leģionā, šodien tam vairs nav nekādas nozīmes.
“Mēs varam dalīt, kurš kurā pusē kādreiz bijis, starp “sarkanajiem” vai gājis leģionā, šodien tam vairs nav nekādas nozīmes. Tolaik citādi nevarēja – visi tika ierauti vienā vai otrā pusē,” tā, atskatoties uz laiku lokiem, šodien domā Indra Grēna. Jaunības un brieduma gados bijusi kolhoza priekšsēdētāja sieva.
“Komunisma ceļš” Grēnu dzīves ceļā bija pavērsiens. Toreiz, kad 14 gadu bija nostrādāts vadošajā amatā kolhozā “Liesma”, no Jaunpils vajadzēja doties tālāk. Jau erudītajam kolhoza priekšsēdētājam Ādolfam Grēnam un viņa dzīvesbiedrei, diplomētai agronomei, piedāvāti pieci dažādi kolhozi, kuros varēja sākt jauno dzīves ciklu. Vircavā (toreizējā “Komunisma ceļa” teritorijā) ģimene nonākusi tāpēc, ka tur bērniem skola bijusi vistuvāk. “Toreiz šī teritorija skaitījās pie Bauskas rajona. Sākumā nejutāmies kā savējie, bet vēlāk cilvēki mūs labi pieņēma. Manam vīram esot bijis vadītāja talants. Nezinu, bet ar cilvēkiem saprasties viņš mācēja,” atceras Indras kundze. Toreiz, nonākusi uz pirmo valdes sēdi “Komunisma ceļā”, jutusies piekrāpta, jo vecā neveiksmīgā priekšsēdētāja vietā, kā bija teikts, ieraudzījusi staltu vīrieti. Agronoms gan bijis tāds “padzērājs”. Tad nu, kam bijis jānoliek atlūgums, tas arī nolicis. Un tā no 1965. līdz 1975. gadam “Komunisma ceļa” priekšsēdētāja atbildību uz saviem pleciem nesis Ā.Grēns.
Līgo vakarā svinēja darba svētkus
Atceras Vircavas tautas nama vadītāja Sarmīte Sustrupe: “Es toreiz dzīvoju Rīgā, bet biju saistībā arī ar Vircavu. Vēl šodien par Grēnu cilvēki runā tikai labu. Viņa laikā sāka sakārtot Vircavas parku, atjaunoja un sakopa tagadējo tautas namu, kuru daļēji nopostīja kara gados, bet pārējo postu izdarīja kāds “gaišais” priekšsēdētājs, kas uzskatīja, ka ēka, kas pirmās Latvijas laikā tika izmantota kā Jaunatnes savienības nams, vēlāk kā Aizsargu nams, padomju Latvijā varētu noderēt graudu kaltēšanai. Daudz neko nezinu teikt, vienīgi to, ka paps smējās – Kaušelis uz barona grīdām žāvēs labību.” Tā ir tautas mutvārdu vēsture, un pašlaik tālāk tai nesekosim.
S.Sustrupe uzsvēra tajos gados svinētos Jāņus. Tas bija laiks, kad Līgo tika aizliegti, bet pie Grēna tajā vakarā rīkoja “darba svētkus” ar senlatviešu tikumiem. Ja viņš nebūtu tik agri aizgājis, Vircavā vēl daudz laba būtu noticis, domā kultūras darbiniece.
Uz tautas manifestāciju paspēja
Ā.Grēns viņā saulē aizgāja 1989. gadā, abi ar kundzi vēl paspējuši Mežaparkā piedalīties tautas manifestācijā. Bet tad drīz posies ceļā uz mūža mājām. Kā viņš šo laiku vērtētu? “Jāpadomā. Nē, nezinu,” smaidīgām acīm atzīst kundze. “Šodien tas, kas prot sevi nostādīt, var dzīvot. Visi seši mazbērni un abi dēli ir kaut kā iegrozījušies. Mazdēls izbraukājis ārzemes ar savu sportu. Mazmeitiņa tikko nosvinēja ne bagātas, bet tomēr greznas kāzas. Bet tas, kas agrāk varēja lopus ganīt vai teritoriju sargāt, šodien ir bez darba. Kolhozā katram kaut ko iedeva. Savs labums un sliktums katram laikam. Es nedrīkstēju pat tās pašas 56 dekrēta atvaļinājuma dienas izmantot, jo man pateica – vai nu strādā, vai ej prom no darba. Agronoma darbs bija nepārtraukta skriešana pakaļ dzērājiem un trīcēšana par salūzušiem dzelžiem,” smaidot saka kundze.
No bāra bērna līdz tā laika “spicei”
Tagad laiks rit lēnāk, bet bez darba nevar. Mājās silti smaržo žāvēti āboli, uz skapjaugšas gozējas resni ķirbji. Nesen gan bijis vājums. Pupiņas lobot, spēks aizgājis. “Tad gan domāju, ka tik tagad nemirtu un neizjauktu mazmeitai kāzas.”
Kundzes raibajā dzīvē krāsu netrūkst. No piecu gadu vecuma – bāra bērns, vēlāk ar darbu nokļuvusi “spicajā” galā. “Rīkotājs jau bija Ādolfs, bet es tāda tikai vairāk izskatījos.” Par lielāko neveiksmi “Komunisma ceļa” liktenī kundze uzskata apvienošanos ar Oglaini, izveidojot padomju saimniecību “Vircava”, tad arī zaudēta daļa latviskās vides. Bet Ilmārs Grēns atzīst, ka tolaik būt par priekšsēdētāja dēliņu nav bijis viegli. “Nevaru pat īsti formulēt, kāpēc, tomēr īsti labi nebija.
