Virsrakstā minētā frāze 2003. gadā bija kļuvusi teju par gada spārnotāko teicienu. Tagad droši vien uz laiku laikiem tā tiks nodota no mutes mutē jau kā folkloras vērtība.
Virsrakstā minētā frāze 2003. gadā bija kļuvusi teju par gada spārnotāko teicienu. Tagad droši vien uz laiku laikiem tā tiks nodota no mutes mutē jau kā folkloras vērtība. Tās autoram bijušajam Ministru prezidentam Einarām Repšem minēto frāzi būtu derējis reģistrēt kā zīmolu, kuru pirms katrām Saeimas vai pašvaldību vēlēšanām autors par bargu naudu varētu iznomāt visiem, kas nāk ar kārtējo ideju aplaimot Latvijas tautu. (Varbūt tad viņam nevajadzētu vairs nodarboties ar visādiem biznesiem un tiešajiem pienākumiem paliktu vairāk laika?)
Jau daudzkārt minēts, ka gatavošanās nākamā gada Saeimas vēlēšanām uzņēmusi daudz straujākus apgriezienus, nekā bija ierasts iepriekš. Protams, ik gadu, kad valsts budžeta likuma apspriešana un pieņemšana sakrita ar priekšvēlēšanu gadu, valdības koalīcijas partijas rāvās vai nu iztapt vēlētājiem, vai saviem sponsoriem. Cik nu kura uz ko lika. Šogad visi liek uz budžeta “socializāciju”. Valdība, sastādot nākamā gada budžetu, pavērsusi laipnu vaigu tiem, kam gadiem no budžeta atvēlēts, maigi sakot, pārpalikums. Nav noliedzams, pielikums beidzot ir iedalīts. Gan lielākas algas atsevišķām strādājošo profesijām, gan pensijas pensionāriem, gan par desmit latiem lielāka minimālā alga. Tikai cik tas spēj apmierināt cilvēku ikdienas vajadzības? Vai divu “augstāko” namu – valdības Brīvības ielā un deputātu Jēkaba ielā – iemītnieki tā īsti apzinās, cik ar šādiem pielikumiem var ko atrisināt?
Jau daudzkārt, tostarp arī “Ziņās”, apsmaidīts tā dēvētais minimālā patēriņa grozs. “Pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu grozs” pasaulē parādījās tālajā 1991. gadā. Tolaik Latvija bija sākusi atjaunotās brīvības ceļu, un groziņa saturs, no šodienas viedokļa raugoties, vērtējams visai patukšs, lai neteiktu daudz skarbākus vārdus. Cik noprotams, tad to, no kā jāiztiek iedzīvotājiem, katra valsts var noteikt pati. Cik nu pirms četrpadsmit gadiem lēma, lai paliek uz lēmēju sirdsapziņas, bet šodien, ja palūkojamies, ka gadā mums paredzētas pāris zeķes, neizprotami niecīgs daudzums pārtikas, komunālo pakalpojumu, bet medicīnas aprūpe vispār groziņā nav iekļauta, jājautā – vai tas vispār kā tāds ir vairs vajadzīgs? Vai tiešām statistiķi nopietniem ģīmjiem var sarēķināt tās muļķības un lēmējvara kopā ar izpildvaru tikpat nopietni to pieņemt zināšanai? Ja reiz pēc šā aizvēsturiskā groza veidošanas metodikas iznāk, ka tā nepilnīgā satura svars ir aptuveni 107 lati, tad kāds ir tā īstais smagums, ar ko jārēķinās iedzīvotājiem?
Skaidrs, ka naudas valstī ir tik, cik ir. Protams, minimālās algas palielināšana nākamā gada sākumā un, kā Labklājības ministre sola, arī vasarā vēl par desmit latiem (kā lai nesola?) kaut cik nodokļu ieņēmumu bāzi palielinās un cilvēkiem dzīvi par kripatiņu atvieglos. Tikai nav nopietni valdībai sacīt, ka tas spēs aizkavēt Latvijas iedzīvotāju vēlmi doties pelnīt iztiku citur (starp citu, kārtējais rekords – Latvijai otrā vieta no apakšas cilvēku skaita samazinājuma ziņā ES). Pirms desmit gadiem simts latu šķita tīri normāla alga, lai nekārtu zobus gluži vadzī, bet 2005. gadā, kad cenas visam un visur tuvojas vidējām Eiropā, citādi kā par strausa metodi muļķīgo turēšanos pie arhaiskā iztikas minimuma groza satura nenosauksi. Jābeidz taču vienreiz pūst miglu acīs.
Atgriežoties pie acīmredzot tuvākā gada laikā populārākā teiciena “kā var nesolīt”, tā vien velk uz nelabām domām par to, ka labāk lai ātrāk viss beigtos un valstsvīri ar sievām varētu ķerties pie nopietniem darbiem.
