Būs tādi, kas teiks – tas ir tikai personiskais viedoklis. Personiskie viedokļi arī ir dažādi. Vieni ir tie, kas pieder attiecīgajai personai, un otri –, ar kuriem grib dalīties, vēlas, lai tos pieņemtu par savējiem arī citi.
Būs tādi, kas teiks – tas ir tikai personiskais viedoklis. Personiskie viedokļi arī ir dažādi. Vieni ir tie, kas pieder attiecīgajai personai, un otri –, ar kuriem grib dalīties, vēlas, lai tos pieņemtu par savējiem arī citi.
Kopš l4. oktobra, kad pieņemti grozījumi Administratīvo pārkāpumu kodeksā, sabiedrība ir “sašūmējusies”. Ir tādi, kurus apmierina ilgi gaidītais – par transporta līdzekļa vadīšanu reibumā, kas lielāks par promili, paredzēts arests, tiesību atņemšana un naudas sods. Ir arī tādi, kas rūpējas par potenciālajiem noziedzniekiem un uzskata, ka vispār nav iespējams stūri griezt bez reibuma acīs. Pārsvarā nelaimes gadījumos tiek vainoti sliktie ceļi. Par braukšanu dzērumā neviens pats vainu neuzņemas. Līdz ar grozījumiem Administratīvo pārkāpumu kodeksā notikušas pirmās redzamās izmaiņas. Braucēji reibumā izmaiņas kodeksā nav izdarījuši, viņi pat mēģina tās nepieņemt. To, ka nekāds paredzamais sods nevar atturēt no nozieguma pastrādāšanas, arī visi zina. Bet šīs izmaiņas kodeksā vismaz ir pirmais reālais solis pretī satiksmes uzlabošanai. Visi pārējie soļi taču prasa briesmīgi lielu naudu. Par ceļu stāvokļa vispārēju uzlabošanu nemaz nav ko runāt.
Kur ir personiskais viedoklis? Pavisam vienkāršs, tāds, kas pieder tikai man personīgi. Uzbrauca mums piedzēries autovadītājs bez tiesībām ar kaut kādu svešu mašīnu. Cietumā gan viņš par otra nosišanu netika, jo pats aizgāja bojā. Bet viņš paspēja ievainot bērnus un viņu māti “pataisīt” par invalīdi. Būs tādi, kas teiks – tas ir tikai viens gadījums, tāpēc nevajag ciest visiem. Mūsu dēļ Administratīvo pārkāpumu kodeksā grozījumi nav izdarīti. Tie, kas tos pieņēma, mūs noteikti nezina. Turklāt mans invaliditātes cēlonis ir nelaimes gadījums sadzīvē – tikpat labi ārpus darbavietas uzkrita, piemēram, ķieģelis. Diemžēl tādu kā mēs ir daudz. Viedoklis ir arī tāds – jāuzlabo ceļu satiksme kopumā. Mēs taču visi zinām, ka šajā tehnikas laikmetā mašīnu kļūst arvien vairāk. Tas ir tikai normāli, ka ikviens vajadzīgajā vietā grib nokļūt ātrāk, vieglāk, ērtāk. Ne jau ar sabiedrisko transportu – uz dzērājiem var atskatīties. Tur arī paši piedzērušie var būt laimīgāki – daudzi viņus redz. Kas redz mašīnā? Par to, ka tagad Administratīvo pārkāpumu kodeksā izdarīti grozījumi, daži var atļauties rupji lamāt ceļu policistus, var piesaukt lielāku pašnāvnieku nekā bojāgājušo uz ceļiem skaitu. Kas no tā mainīsies? Vai cietušo dzērušu autovadītāju dēļ kļūs mazāk?
Mēs visi kopš agras bērnības esam audzināti baidīties no braucošas mašīnas. Mašīnu vada cilvēks. Varbūt jābaidās vairāk no cilvēka? Salīdzinājumam – divi nes katrs savu dažāda lieluma somu. Vai tad mašīna nav lielāka soma par tām divām dažādajām? Mašīna ir soma, jo to vada (nes) cilvēks. Kā kurš somu prot nest. Piedzēries savu somu vienkārši velk pa zemi, nevis kārtīgi nes. Ko tad ar savu somu – mašīnu – var darīt iereibis autovadītājs? Vilkt pa zemi? Ikviena mašīna brauc pa zemi. Lai nebūtu jātop arestētam par otra nosišanu, pie reizes nosist arī sevi? Muļķīgi. Tieši tikpat muļķīgi dažādos interneta portālos pirmās dienas pēc grozījumu pieņemšanas bija komentāri. Tiesa, tie mainās uz labo pusi, jo daudziem rūp drošība uz ceļiem.
Atļaušos citēt vienu no komentāriem: “Vai mēs dzīvojam, lai līdzinātos kādam citam (sliktākajam), vai tomēr dzīvojam savu dzīvi pēc labākās sirdsapziņas un vadāmies pēc veselā saprāta?” Laiks visu noliks savās vietās. Arī tos pārgalvīgos, kas iereibuši sēžas pie stūres. Tikai – kas būs ātrāks laiks – tas, kas noliks visu pie vietas, vai mašīnas braukšanas ātruma laiks?
Saīsināti no www.delfi.lv
Gunta Leona, II grupas invalīde
