Latvijā ir obligāta pamatizglītība un bezmaksas vidējā izglītība, taču tiesības uz savu zināšanu līmeņa paaugstināšanu ne visi var realizēt.
Latvijā ir obligāta pamatizglītība un bezmaksas vidējā izglītība, taču tiesības uz savu zināšanu līmeņa paaugstināšanu ne visi var realizēt. Tikai apmēram seši procenti no Latvijas cietumos ieslodzītajiem mācās, pārējiem tas nav iespējams. Arī abos Jelgavas cietumos situācija ar izglītošanās iespējām nav no tām labākajām.
Tas, ka cilvēkam nav izglītības, ietekmē gan viņa psiholoģisko labsajūtu, gan sociālo un finansiālo stāvokli. Bijušie ieslodzītie, atgriežoties brīvībā, kā vienu no svarīgākajiem iemesliem nespējā integrēties sabiedrībā min tieši izglītības trūkumu. Arī vairāki pasaulē veikti pētījumi pierāda, ka bijušajiem ieslodzītajiem nepietiekama izglītība apgrūtina novēršanos no recidīvā dzīvesveida. Pagājušajā mācību gadā no 15 cietumiem vispārējo izglītību ieslodzītajiem piedāvāja deviņos, bet profesionālo – sešos. Vispārējā vidējā izglītība piedāvāta tikai četrās ieslodzījuma vietās, bet sešās nevarēja iegūt pat pamatskolas izglītību. Jelgavas cietumā pamatskolas un vidējo izglītību iespējams iegūt eksterni, bet Pārlielupes cietumā šādas iespējas nav, tiesa, tajā mītošie var mācīties kādu no divām profesijām – elektromontiera vai metinātāja.
Katru gadu – 72 izglītojamie
Profesionālās izglītības apguvi Pārlielupes cietumā palīdz īstenot Jelgavas Amatniecības vidusskola (JAV), un ik gadu par elektromontieri vai metinātāju var kļūt 72 ieslodzītie. JAV metālapstrādes un elektromehānikas struktūrvienības vadītājs Harijs Sekste “Ziņām” skaidroja, ka pirms tam arodizglītību cietumos nodrošināja 105. arodskola, bet, optimizējot skolu tīklu, tā tika pievienota JAV.
“Uzņemšanas noteikumi ieslodzījumā mītošajiem ir tādi paši kā jebkuram topošajam audzēknim. Nepieciešamā iepriekš iegūtā izglītība nav būtiska, tomēr priekšroka ir kandidātiem ar vidējo izglītību. Atkarībā no izglītības pēc gadu ilgās programmas audzēknim iespējams saņemt vai nu kvalifikācijas apliecību, vai sekmju izziņu par daļēju mācību izglītības programmas apguvi,” stāsta H.Sekste. Piemēram, pagājušajā mācību gadā 57 audzēkņi ieguva kvalifikācijas apliecību, bet 14 – sekmju izziņu.
Pārlielupes cietumā katru gadu mācībām piesakās apmēram simts cilvēku, tādējādi veidojas pat neliels konkurss. Atlase notiek, pirmkārt, izvērtējot, cik ilgs laiks ieslodzītajam vēl jāpavada cietumā, tas ir, vai viņš iekļaujas gada apmācības programmā, otrkārt, pēc jau iegūtās izglītības līmeņa. Apmācības, kas notiek bilingviāli, laikā audzēkņiem nepieciešams iegūt arī praktiskas iemaņas izvēlētajā profesijā. Tas nebūtu iespējams bez sadarbības partneriem, jo izejmateriāli ir dārgi un līdzekļu to iegādei trūkst. H.Sekste teic, ka noslēgti sadarbības līgumi ar vairākām firmām, kas izpilda dažādus pasūtījumus. To veikšanā var nodarbināt ieslodzītos, tādējādi noslīpējot praktiskās iemaņas.
Patlaban mūsu valstī nav apkopoti dati, cik no tiem, kas tiek atbrīvoti no ieslodzījuma vietām, strādā cietumā apgūtajā specialitātē. Nākotnē ar šādas informācijas apzināšanu varētu nodarboties probācijas dienests.
Kurš katrs cietumā nevar mācīt
H.Sekste atzinīgi vērtē mācībspēku sadarbību ar Pārlielupes cietuma administrāciju, jo, viņaprāt, tas ne tikai palīdz sagatavot mācībām ieslodzītos, bet arī sekmē izglītības iegūšanas procesu.
“Strādāt nav viegli. Daļa audzēkņu ir atkarīgi no narkotiskajām vielām, līdz ar to pievērst viņu uzmanību mācībām ir sarežģīti. Lai gan izglītības iegūšana notiek pēc brīvprātības principa, ir brīži, kad audzēkņus nepieciešams pamudināt, motivēt un pat nedaudz piespiest,” uzsver H.Sekste.
Tā kā izglītošanas process cietumā atšķiras no skolas, nav daudz pasniedzēju, kas vēlas vadīt nodarbības. H.Sekste uzteic savus septiņus darbiniekus, kuriem līdztekus pedagoģiskajai pieredzei ir vērā ņemams darba stāžs un pieredze notiesāto apmācībā.
“Kāds varbūt oponēs, taču es uzskatu, ka cietumā gados jauniem pasniedzējiem strādāt ir ļoti grūti – ieslodzītie viņus nerespektē. Turklāt pedagoģiskās metodes, ko izmanto ieslodzījuma vietās, atšķiras no tām, kuras pielieto ārpus cietuma mūriem. Notiesātie nepieņem nekompetenci.”
Jāpiebilst, ka par darbu ar ieslodzītajiem pedagogi saņem 30 procentu piemaksu, taču tik un tā liela daļa mācībspēku izglītot ieslodzītos atsakās.
Izglītību apgūst bez skolotāja
Sliktāka situācija ar izglītības iegūšanu ir stingrā režīma Jelgavas cietumā, kur sodu izcieš arī uz mūžu notiesātie. Lasīt tur māk visi, taču ir vairāki, kas neprot rakstīt. Administrācijas darbinieki novērojuši, ka viszemākais izglītības līmenis ir tiem ieslodzītajiem, kas nāk no nelabvēlīgām ģimenēm un bērnunamiem. Tie, kas auguši normālās ģimenēs, beiguši vismaz septiņas klases.
Jelgavas cietumā pamata un vidējo izglītību iespējams iegūt tikai eksterni, bet profesionāla apmācība nenotiek.
“Septiņpadsmit notiesāto ar skolotājas Vizmas Zvaigznes no Rīgas palīdzību apgūst latviešu valodu, un janvārī tiks kārtots eksāmens valsts valodas attiecīgās kategorijas sertifikāta iegūšanai. Skatoties videofilmas, ieslodzītajiem ir iespēja apgūt angļu valodu, taču daudziem pietrūkst pacietības – kursu sākumā bija pilna telpa, tagad atlikuši vien seši interesenti,” “Ziņām” atklāj Jelgavas cietuma Sociālās rehabilitācijas daļas priekšnieks Uldis Leitāns.
Izglītības iegūšanu eksterni apgrūtina tas, ka nav atbilstošu mācību grāmatu, turklāt U.Leitāns uzsver, ka vairākus mācību priekšmetus, piemēram, ķīmiju un fiziku, bez skolotāja palīdzības kvalitatīvi nav iespējams apgūt. Šogad 16 ieslodzīto iestājušies Jelgavas Vakara (maiņu) vidusskolā. Tiesa, viņi bijuši nepatīkami pārsteigti, kad saņēmuši mācībām nepieciešamo grāmatu sarakstu – to iegādei vajadzīgi apmēram 50 latu.
Jelgavas cietumā mītošos nākotnē paredzēts nodrošināt arī ar iespēju iegūt profesionālo izglītību, patlaban tam trūkst ne tikai pasniedzēju, bet arī piemērotu telpu. Par mācību klasi varētu pārbūvēt zāli, taču tam vajadzīgi lieli finanšu ieguldījumi. U.Leitāns uzsver vēl kādu problēmu, proti, mācību laikā būs grūti ievērot cietuma režīmu, jo ieslodzītie varēs apmainīties ar zīmītēm un sazināties cits ar citu. Izvairīties no tā varētu tikai tad, ja tiktu veidotas nelielas telpas apmēram pieciem cilvēkiem.
Sistēma jābūvē no jauna
Padomju laikos izglītība cietumos bija obligāta. Katrā darbojās skolas vai to filiāles, taču pēc neatkarības iegūšanas sistēma tika sagrauta. Tagad to nākas celt praktiski no nulles. Nepieciešamas ne tikai mācību programmas (tās varētu pielāgot no parastām vispārizglītojošām skolām) un pedagogi, bet arī telpas, aprīkojums un grāmatas.
Tieslietu ministrija izstrādājusi “Ieslodzīto izglītības politikas pamatnostādnes 2006. – 2010. gadam”, tomēr pagaidām finansējuma programma netiek īstenota. Izglītības un zinātnes ministrija gan plāno atvēlēt 700 000 latu, lai uzlabotu situāciju cietumos, taču nepieciešami ir krietni lielāki finanšu ieguldījumi. Iespējams, tiks domāts par Eiropas struktūrfondu naudas piesaisti.
Ieslodzījuma vietu pārvaldes Sociālās rehabilitācijas daļas priekšniece Ilona Spure atklāj, ka valsts līmenī jārisina situācijas, kad nav vienotas pieejas ieslodzīto izglītības organizācijas procesam, nav noteikta starpinstitūciju sadarbība izglītības procesa nodrošināšanai cietumos, kā arī izglītības programmu kvalitāte atpaliek no programmām, kas tiek īstenotas ārpus ieslodzījuma mītnēm.
Kā viens no iespējamiem veidiem pamata un vidējās izglītības ieguvei tiek minēta vienota datortīkla izveide, kas ļautu ne tikai veikt apmācību, bet arī pārbaudīt ieslodzīto zināšanas. Par izmaksām un programmas realizācijas termiņiem pagaidām nekas netiek teikts.
***
Fakti
15 Latvijas ieslodzījuma vietās atrodas aptuveni 7500 personu, no kuriem aptuveni 5000 ir notiesātie, bet pārējie – apcietinātie.
Vidējais ieslodzītā vecums ir 30 gadu, izglītības līmenis – 9. klases, taču katram piektajam nav pabeigta pat pamatizglītība. Ieslodzījumā tikai katram desmitajam ir iespēja papildināt savu izglītību.
Katrs trešais pirms nonākšanas ieslodzījumā bijis aktīvs narkotiku lietotājs, to kopskaits ir 1100, vai alkoholiķis – 820 –, bet gandrīz katram bijuši psihiski uzvedības traucējumi. Šādu cilvēku skaits cietumos ir 6500.
Katrs desmitais ir HIV inficēts – kopskaits 700.
Vidējais ieslodzījumā pavadāmais termiņš vienai personai Latvijā ir aptuveni pieci gadi, bet katrs otrais izcieš sodu par sevišķi smagu noziegumu izdarīšanu ar termiņu virs pieciem gadiem.
Ieslodzītā vidējais iepriekšējo sodāmību skaits ir 2,5. Katrs trešais pēc pirmās sodāmības izciešanas atgriežas cietumā dažu gadu laikā.
Katrs ieslodzītais gada laikā izdara vismaz divus fiksētus disciplinārus pārkāpumus, par kuriem tiek piemērots dažādas pakāpes sods. Gada laikā ieslodzītajiem noteikti 14 500 disciplinārsodu, bet gandrīz katrs otrais vismaz reizi gadā tiek ievietots soda izolatorā – kopā 3500 ieslodzīto.
Katrs trešais jeb 2900 gadījumos ieslodzītie “pieķerti” izgatavojam neatļautus duramos priekšmetus, bet katrs piektais jeb 1700 gadījumos – neatļautas sildierīces. Katrs astotais ir mēģinājis izmantot mobilo telefonu. Konfiscēti 970 tālruņu.
Vidēji 75 procenti ieslodzīto gada laikā uzraksta vismaz vienu sūdzību, pārsvarā ar lūgumiem pārcelt uz citām ieslodzījuma vietām. Gadā ir 5000 šādu sūdzību. Katrā cietumā esot līdz desmit “profesionālu” sūdzību rakstītāju, kuri tās adresē faktiski visām valsts iestādēm.
Katram otrajam ir neatmaksāts tiesas izpildraksts no valsts iestādēm vai privātpersonām par nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu. To kopējā summa ir 2,1 miljoni latu, vidējā summa uz vienu ieslodzīto – 770 latu.
Tikai katram trešajam cietumā ir iespēja strādāt, lielākā daļa to dara ieslodzījuma vietas apkalpē, saņemot minimālo mēnešalgu. Apmaksātos darbos iespēja strādāt ir tikai katram septītajam ieslodzītajam.
Trijās ceturtdaļās gadījumu ieslodzītais ir Latvijas pilsonis, bet pārējie – pastāvīgie iedzīvotāji un ārvalstnieki.
Lai nodrošinātu pietiekamu ieslodzīto uzraudzību, strādā 3000 darbinieku, taču, ņemot vērā pārvaldes aparātu, ārējās apsardzes nodrošināšanu, kā arī citus ieslodzījuma vietu dienestus, kas nav tiešā kontaktā ar ieslodzītajiem, uz četrām cietumā mītošām personām ir viens uzraugs.
Patlaban viena ieslodzītā uzturēšana dienā izmaksā 5,96 latus.
Ieslodzījuma vietu pārvaldes informācija
