Tas bija vecajos, labajos sovhozu laikos, pēc kuriem viens otrs vēl šodien skumst. Kad tas notika, Jāņu nakts gan vēl nebija sākusies, bet tā strauji tuvojās.
Tas bija vecajos, labajos sovhozu laikos, pēc kuriem viens otrs vēl šodien skumst. Kad tas notika, Jāņu nakts gan vēl nebija sākusies, bet tā strauji tuvojās.
Toreiz fermā kopu jaunlopus, un sēklotāja katru dienu brauca sēklot teles. Arī toreiz pirms Jāņu nakts. Mums par ciltslietu zootehniķi strādāja tāds… Nu, neviens jau viņa vārdu vairs neatceras un diez vai arī toreiz kāds to zināja, nu tāds Pēterītis, Mini-pēterītis, mazs mazs vīriņš, uz jestrām idejām spējīgs, pat kārtīgā «šmigā» nebūdams.
Tā arī toreiz. Viņš atbrauca sēklotājai līdzi, ieraudzīja zirgu pie fermas, un, tā kā iepriekšējā dienā rajonā bija dabūjis brāzienu, ka sovhozā zirgu skaits samazinās, strauji un bargi iejautājās:
Tas sovhoza zirgs?
Sovhoza.
Tad tas tūliņ jāapsēklo!
Ej nu, trakais! tā sēklotāja, tas taču zirgs, ne ķēve!
Bet tieši zirgu skaits ir jāpalielina! Sēklo! Es tev pavēlu!
Zirgu? Un ar buļļa spermu? Tu taču esi galīgi nenormāls.
Ak es nenormāls! nenormālības pieminēšana trāpīja īstajā smadzeņu krokā.- Es tevi atlaižu! Ja līdz rītam kumeļš nebūs ga-tavs, tev darba vairs nebūs. Saprati?
Izmetis visus sēklotājas piederumus no mašīnas, vēl nobļāvās:
Sēklo!
Un aizbrauca.
Par sēklotāju apžēlojās garāmbraucošs šoferis un aizveda mājās pie vīra. Arī no darba viņu neatbrīvoja, jo to «spalvaino» ideju Pēterīša galvā Jāņu alus bija pamatīgi atmiekšķējis, un līdz Pēteriem tā jau bija pilnīgi izšķīdusi. Un tā tas brīnumkumeļš vēl šodien nav uztaisīts.
Bet tagad, kad dzirdu to lielo kladzināšanu par tiem zemnieku konsultantiem, es vienmēr pasmaidu un atceros Pēterīti. Kaut kur jau droši vien viņš konsultē. Un kaut kur jau droši vien viņa idejas ir labi ejoša prece. Un par tām labi maksā. Tas spalvainības sindroms jau nekur nav zudis, tam tikai tagad ir cita krāsa.
