Jāņi nu reiz ir tā diena, kad pat rūdītākie pilsētnieki salec mašīnās un, apbraukādami malu malas, meklē labākas, kuplākas, interesantākas un daudzsološākas papardes, kurās tad arī pavadīt Jāņu nakti.
Jāņi nu reiz ir tā diena, kad pat rūdītākie pilsētnieki salec mašīnās un, apbraukādami malu malas, meklē labākas, kuplākas, interesantākas un daudzsološākas papardes, kurās tad arī pavadīt Jāņu nakti.
Taču pēdējos gados jāņotājiem arvien lielākas pūles jāpieliek mīlīgas līgošanas vietas atrašanai. Ja gadās uziet gadu garumā iemīļotāko paparžu vietiņu un konstatēt, ka tā ir tikpat vilinoša un daudzsološa kā aizvien, pēkšņi acu priekšā nostājas stabs – vai nu necila izskata, vai arī nepieklājīgi pārliecinošs un varens, parasti ar šķību un neuzkrītošu uzrakstu: «Privāta zeme, ūdenskrātuve, mežs…» Un te nu jāņotāji ir dilemmas priekšā – ievērot zīmes prasīto un paklausīgi doties citās papardēs vai, gluži pretēji, apbruņoties ar kareivīgumu vai neatvairāmu šarmu un, neievērojot zīmi, spītīgi apmesties turpat, vērojot, no kuras puses, dūres vicinādama, skries saimniece.
Jāņos visas pļavas – tautai
Kāds jelgavnieks, kas vēlas palikt anonīms, apgalvo, ka Jāņos nedrīkst eksistēt kaut kādas privātās teritorijas. «Cilvēkiem ir jāļauj priecāties, jāļauj vismaz vienu reizi gadā kārtīgi atpūsties brīvā dabā,» bilst visnotaļ aktīvais Jāņubērns. «Pašlaik vairums zemes īpašnieku ir kā suns uz siena kaudzes – paši no milzīgās teritorijas aizņems tikai niecīgu daļiņu, bet, protams, citus saprast atsakās. Ir mulķīgi, ka zemes īpašnieki ar dakšām vai plintēm skraida pakaļ jāņotājiem, lai tikai nosargātu savu dārgo īpašumu – it kā kāds to pļavu vai dīķi taisītos stiept projām!»
Citu vannā nemazgājos
Ērmiķu karjera līdzīpašniece Laima Smakra ir pilnīgā nesapratnē par cilvēku rīcību.
– Nevienam taču nav nekādu tiesību nākt manā zemē bez manas atļaujas – galu galā es taču neeju citu vannā mazgāties vai svinēt Jāņus tikai tāpēc, ka man gribas vienlaicīgi gan nomazgāties, gan arī ūdens tuvumā pameklēt papardes. Ir jārespektē citu īpašums.
Es nevienam neesmu devusi atļauju karjerā peldēties. Pie manis neviens nav griezies ar lūgumu dot atļauju Ērmiķos atpūsties, taču, tiesa gan, neviens arī to nedabūtu. Tā ir mana valstība, un gribu to izjust kā savējo.
Turklāt man nav nekādas vēlēšanās Jāņu rītā vairāku stundu garumā apstaigāt karjera teritoriju un ar ķerru un lāpstu vākt papardes zieda meklētāju atstātās pudeles, papīrus un stiklus. No pieredzes varu teikt, ka papīri vēl nav pats briesmīgākais. Ko tad, ja zem papīrīša slēpjas izkārnījumi, kuros negribot iznāk iegrābties ar visiem pieciem. Tagad karjeru teritorijas attīrīšanas darbus veicu tikai ar bieziem gumijas cimdiem rokās, taču citu mēslu vākšana nav patīkamākā nodarbošanās pēc Jāņiem.
Šogad trenkāšana vēl priekšā
Šogad vēl tā īsti nav iznācis dzenāt atpūtniekus – daudz darba saimniecībā. Taču aizvadītajos gados ar šā jautājuma risināšanu nodarbojos ļoti aktīvi. Par atpūšanos vai iebraukšanu karjera teritorijā nekad neesmu prasījusi naudu, jo ar biznesu nenodarbojos. Turklāt, tikko sāktu iekasēt naudu, noteikti rastos problēmas ar Ieņēmumu dienestu. Arī viņu darbiniekus, tāpat kā deputātus un citus augstus amatvīrus, vairākkārt esmu aizdzinusi. Ja zeme ir privāta, tad bez īpašnieka atļaujas tajā nedrīkst atrasties neviens.
Policija apsargā karjeru
Aizvadītajos gados ļoti aktīvi trenkāju cilvēkus gan pašrocīgi, gan arī ar policijas palīdzību. Ap karjeru bija arī zīmes, ka tas ir privātīpašums, taču līdz šim vēl nekas nav bijis pietiekami efektīvs.
Pašlaik no septiņām uzliktajām brīdinājuma zīmēm palikusi ir viena, bet arī tās mūžs nebūs ilgs – to liecina šķībais kāts, arī uzraksts vairs nav salasāms.
Palīdzību esmu lūgusi arī valsts policijai. Sākumā likās, ka beidzot būs kas mainījies, taču – nekā. Policijas darbinieki ceļa galā novietoja savu mašīnu un nelaida nevienu iekšā. Kādu brīdi karjerā bija miers, taču tad nopeldēties izdomāja otras pilsētas policijas darbinieki. Atbraukuši viņi jautri apsveicinājās ar kolēģiem un bez liekām ceremonijām vilka bikses nost. Sākumā apsargātāji pieklājīgi aizrādīja, ka ūdenskrātuve ir privāta, taču atbraucēji uz aizrādījumu nereaģēja. Nākamais brīdinājums jau izskanēja skaļāk, līdz nebija tālu līdz spēka izmantošanai ar dūru palīdzību.
Tā policistu dežūras ātri beidzās, un, tiklīdz postenis bija noņemts, paši sargātāji bariem brauca šurp peldēties. Gāju arī pie policijas priekšnieka stāstīt par viņa padoto uzvedību, taču sarunai nekādas jēgas nebija.
Laikā, kamēr aktīvi esmu sargājusi savu īpašumu no nepiederošām personām, esmu tikusi regulāri aplamāta, bijuši arī uzbrukuma mēģinājumi. Pavairāk iebaudījuši grādīgus dzērienus, cilvēki pat man tuvojušies ar nazi rokā.
Visiem Jāņa bērniem no sirds iesaku nodibināt labas attiecības ar lauku radiem vai draugiem, kuru papardēs kārotos ziediņus meklēt būs visdrošāk.
