Tam nu gan mēle ir labi piekārta! izsaucamies, dzirdot, kā runātājs «lej čugunu» par jebkuru tēmu, nepasakot nevienu konkrētu vārdu.
Tam nu gan mēle ir labi piekārta! izsaucamies, dzirdot, kā runātājs «lej čugunu» par jebkuru tēmu, nepasakot nevienu konkrētu vārdu.
Tukšrunāšanas maratons priekšvēlēšanu vasarā ir sācies Saeimā, partiju funkcionāru ūdensgabalos, kas tiek masveidā faksēti redakcijām, cenšoties tos «iešmugulēt» kā viedokļus vai politiskos komentārus.
Tukšrunāšanas šedevrs vakar bija vērojams arī «Viduslatvijas slimokasē» Jelgavā, kur kopā ar Latvijas Universitātes Sabiedrisko attiecību centru tika rīkota apspriede ar masu informācijas līdzekļu vadītājiem par primārās veselības aprūpes jautājumiem. Sabiedrisko attiecību centra visnotaļ respektablās pārstāves ievadruna burtiski šokēja ar savu absolūto tukšumu, prasmi nepateikt nevienu konkrētu vārdu, necieņu pret klausītājiem, viņu darbu un laiku. Desmit tukšrunāšanas minūtes pilnīgi pārliecināja, ka ir noziegums tērēt slimokases naudu šādu starpnieku specpakalpojumu apmaksai. Daudz operatīvāku un precīzāku informāciju var iegūt no pašiem slimokases darbiniekiem, kas zina savu darbu un nestāsta muļķības par «primārās aprūpes ieviešanu Latvijas teritorijā», kā to masu mediju pārstāvjiem vakar centās iegalvot respektablā Latvijas Universitātes pārstāve.
Primārā aprūpe Latvijā ir bijusi un būs, tikai agrāk to sauca par ambulatoro veselības aprūpi poliklīnikās, tā ka runa varētu būt vienīgi par kārtējo reformu šajā laukā un jauna modeļa, nevis pašas aprūpes, ieviešanu, taču runātāja nepapūlējās izteikties konkrētāk un precīzāk, viņa tikai pārliecināja, ka no šādas laika tērēšanas ir jābēg ar steigu, tādējādi neļaujot sagaidīt, kad pie vārda tiks citi runātāji, kas, iespējams, spēja būt lietišķāki.
Laiks ir nauda un nevienam nav tiesību tērēt naudiņu no otra maciņa. Latvijā ir ierasts, ka preses konferences rīkotāji vispirms saka runas, tādējādi cenšoties uzspiest un «dabūt cauri» sev izdevīgāko informāciju un viedokli. Slinkākie žurnālisti to visu, protams, pateicīgi pieraksta un «atgremo», tādējādi pildot attiecīgās institūcijas noalgotā speciālista un nevis žurnālista funkcijas.
