Katrs vēlas atrast sev draugu. Ja neizdodas to sastapt ikdienas ritmā, kāpēc gan neizmēģināt citu, netradicionālāku ceļu?
Katrs vēlas atrast sev draugu. Ja neizdodas to sastapt ikdienas ritmā, kāpēc gan neizmēģināt citu, netradicionālāku ceļu? Puspajokam, pusnopietni lasām avīzē iepazīšanās sludinājumus, izvēlamies un… rakstām.
«Vientuļš jauneklis, 18 gadi, vēlas sarakstīties ar meiteni, kas arī varbūt jūtas vientuļa.» Un adrese. Nejutos jau īsti vientuļa, bet kaut kas mani saistīja šai sludinājumā. Mazs velniņš dīdīja: «Uzraksti, uzraksti taču! Varbūt tu spēsi kliedēt vientulību!»
Atbilde atnāca ātri, gara un skumja, skumja līdz asarām. Tomēr tā manī un manos vecākos izraisīja šoku tā bija no cietuma. Ko darīt? Bailes saistīties ar noziedznieku mijās ar žēlumu. Ticēt vai neticēt vēstulē rakstītajam: «Rakstīšu tieši un atklāti bez meliem. Esmu šeit, jo apzagu mašīnu. Attaisnojuma tam nav, bet biju piedzēries un nesapratu, ko daru. Mana māte ir dzērāja un nekad nav mani mīlējusi. Vienīgais cilvēks, kam es biju vajadzīgs, ir miris, tā bija vecmāmiņa.»
Kas ir šis puisis? Nelietis vai dzīves pabērns? Nerakstīt! Bet varbūt viņš ir izmisis, pēc palīdzības saucošs puisis. Rakstīt! Bet ja nu es viņam esmu tikai laika kavēklis? Ja zem baltā jēriņa ādas slēpjas ļaunais vilks! Kā to visu izprast, kā rast labāko risinājumu šai labirintā, kad ir bail un reizē žēl?
Meitenes, kā jūs rīkotos šādā situācijā? Kāds te ir pareizais risinājums? Kādi ir šie zēni sētas otrajā pusē? Bet varbūt atklātā sarunā varam iesaistīt puišus tos, kuri ir aiz sētas, un tos, kas tur bijuši, bet tagad ir mājās? Ko viņiem nozīmē šīs vēstules?