Brīvmūrniecība nav nekas cits kā uz senu tradīciju pamatiem dibināta iniciācijas brālība, saka Rīgas lielložas lielmeistara vietnieks Andris Ruģēns.
Brīvmūrniecība nav nekas cits kā uz senu tradīciju pamatiem dibināta iniciācijas brālība, saka Rīgas lielložas lielmeistara vietnieks Andris Ruģēns. Līdz mēneša beigām Ģ.Eliasa muzejā apskatāma izstāde “Brīvmūrniecība Latvijā un Jelgavā”, bet 21. janvārī A.Ruģēns muzejā nolasīs lekciju (pulksten 12 latviski un pulksten 14 krieviski) ar tādu pašu nosaukumu.
“Iniciācijas rituāla tradīcijas ir visām tautām. Kad jaunietis sasniedzis zināmu vecumu, jāiet cauri noteiktiem rituāliem pārbaudījumiem, ar kuru palīdzību nosaka, vai viņš ir pietiekami izturīgs, uzticams, vai viņam ir pietiekami morālie pamati, vai viņam var uzticēt zināšanas, vai uz viņu var paļauties ekstremālās situācijās un tā tālāk. Šie rituāli attīstījušies visā cilvēces vēsturē, grieķiem bija mistērijas, ēģiptiešiem – ļoti sarežģīta priesteru iniciācijas sistēma,” stāsta A.Ruģēns, rezumējot, ka brīvmūrniecība ir Rietumeiropas viduslaiku pilsētu kultūrā dzimusi atbilde šai tradīcijai: starptautiska organizācija ar humānistisku ideoloģiju (cilvēku apvienošanās uz brālības, mīlestības un savstarpējas palīdzības pamatiem) un rituāliem (biedru uzņemšanai un viņu virzīšanai pa hierarhijas kāpnēm: zellis – māceklis – meistars), kas ietver rozenkreiceru, kabalistu, kristīgās mistikas un citus elementus.
Mūrnieki bez robežām
Brīvmūrniecība vēsturiski veidojusies uz divu organizāciju bāzes (pieplūstot citām organizācijām, grupām, ideoloģiskiem strāvojumiem).
Viena no tām ir vācu Akmeņkaļu brālība, kuras pirmsākumi meklējami jau Senās Romas laikos un kas vēlāk izveidojās par tā dēvēto Eiropas Brīvo mūrnieku apvienību.
Atšķirībā no Eiropas austrumdaļas (arī Rīgas), kur amatnieku apvienības darbojās savas pilsētas robežās, Brīvā mūrnieku ģilde Rietumeiropā pārvietojās no pilsētas uz pilsētu, ceļot lielās gotiskās katedrāles – Reimsā, Londonā, Ķelnē, Drēzdenē, Prāgā. Mūrnieki bez robežām, ļaudis, kas specializējās tieši šādu sakrālu celtņu būvēšanā.
“Lai cits citu atpazītu, bija vajadzīga sistēma. Uz baznīcu Prāgā atnāk, piemēram, vīrs un saka – esmu cēlis katedrāles Vīnē, Londonā, Parīzē, esmu meistars. Ja tā, mans pienākums ir palīdzēt, jo viņš ir vienā organizācijā ar mani. Bet kā pārliecināties par to, ka atnācējs ir tas, par ko uzdodas? Tam bija izstrādāta paroļu, zīmju, leģendu sistēma, ko varēja zināt tikai cilvēks, kas izgājis noteiktus iniciācijas rituālus. Lai uzceltu katedrāli, protams, vajadzīgs arī, kā mēs šodien teiktu, arhitekts, inženieris, mākslinieks un vēl vesela rinda speciālistu, ko tolaik sauca par klāt pieņemtajiem mūrniekiem. Arī viņi pārvietojās pa visu Eiropu. Ja, piemēram, Bavārijā biju ar ko izpelnījies valdnieka nelabvēlību – vai nu sievu pavedis, vai necienīgi izteicies, vai uzskatīts par ķeceri –, bēgu, teiksim, uz Franciju vai Hanoveri un meklēju tur darbu. Ja Bavārijā biju piederējis minētajai organizācijai un palīdzējis kādā celtniecībā, sameklēju attiecīgo organizāciju jaunajā mītnes vietā un apliecināju savu kvalifikāciju, izstāstot attiecīgās leģendas, atpazīstot zīmes un visu pārējo. Tādējādi šī kopiena lielā mērā veidojās no cilvēkiem, kas tika vajāti reliģisku, politisku vai citu iemeslu dēļ. Tie bija Eiropas viduslaiku disidenti. Izglītoti brīvdomīgi ļaudis, kas nonāca konfliktā ar dogmatisku varu.”
Otra organizācija, ko uzskata par brīvmūrniecības pamatu, ir templieši – Palestīnā dibinātais pirmais bruņinieku ordenis, kas
14. gadsimtā, franču karaļa vajāts, paglābās Skotijā.
18. gadsimtā ordeņa un brālības tradīciju glabātājas organizācijas saplūda. Ar 1717. gadu saistās mūsdienu brīvmūrniecības organizatoriskās struktūras veidošanās sākumi. Togad trīs ložas Anglijā apvienojās vienā, nodibinot pirmo Anglijas Nacionālo lielložu – centru ar uzdevumu pārraudzīt kustību visā valstī.
Gan par labu, gan ļaunu
Paradoksāli, taču vēsturiski svarīgu notikumu laikā brīvmūrnieki bijuši gan progresīvajā, gan konservatīvajā pusē.
Brīvmūrnieki bija gan dekabristi, gan cars Aleksandrs I, kas… brīvmūrniecību Krievijā 1794. gadā aizliedza, jo bija spiests atzīt kustības atbalstīto liberālo ideju un absolūtas monarhijas nesavietojamību.
Brīvmūrnieku moto “Brīvība, brālība, vienlīdzība” kļuva par Franču revolūcijas lozungu, bet brīvmūrnieki bija arī revolūcijas apspiedēju pusē.
Vēsture liecina, ka brālības saites var likt lietā, gan īstenojot idejas, kas saskan ar brīvmūrnieku sludinātajiem humānisma ideāliem, gan arī ļaunprātīgi izmantojot tās organizatoriskos principus.
Garlībs Merķelis “Latviešus” jau 1796. gadā Leipcigā varēja izdot brīvmūrnieku biedru atbalsta dēļ.
Savukārt par vienu no lielākajiem skandāliem Itālijas politikā pagājušā gadsimta otrajā pusē gādāja izmanīgs darbonis vārdā Ličo Dželli. Sešdesmitajos gados viņš pārņēma kādas gandrīz simt gadu vecas, tolaik mazskaitlīgas ložas vadību un dažos gados biedru skaitu no nepilniem pārdesmit palielināja līdz vairākiem tūkstošiem. Parlamenta komisija 1981. gadā “slepeno ložu” “P2” atzina par kriminālu organizāciju. Tās biedrus apsūdzēja ne vien finanšu mahinācijās, bet turēja aizdomās pat par dalību politisku slepkavību organizēšanā. Savukārt kratīšanā līdera mājās atrada dokumentu, kas apliecināja, ka grupējuma mērķis ir varas pārņemšana valstī.
“P2” izcelšanās dēļ sazvērnieki paši sevi dēvēja par brīvmūrniekiem, un tā viņus sauca arī citi (prese), bet, samērojot ar A.Ruģēna teikto, grūti iedomāties kliedzošāku pretstatu brīvmūrnieku vispārpieņemtajai sapulču kārtībai: “Ložā ir aizliegts runāt par politiku, finansēm, reliģiju un nacionālo jautājumu. Diskusijas sanākšanās nemaz nenotiek. Šie sarīkojumi ir rituāli: piemiņa aizgājušajiem, jaunu biedru uzņemšana, paaugstināšana. Visi ir rituāli ģērbušies, metrs sapulces priekšā pēc reglamenta sarunājas ar pirmo un otro uzraugu, kas simbolizē cilvēka prātu un sirdsapziņu, ceremoniju meistars veic rituālas darbības. Ieved cilvēku, kam notiek rituāls. Pēc tam var būt, teiksim, priekšlasījums. Ar to sanāksme beidzas, un loža ir slēgta. Brīvmūrnieki bija Kostjuško, Bolivars, Garibaldi, bet pamēģiniet polim, kādas Dienvidamerikas nācijas piederīgajam vai itālietim apgalvot, ka atbrīvošanās cīņās viņu nacionālie varoņi iesaistījās tādēļ, ka tā nolēma kādā ložā! Ar zilu aci vien cauri netiksiet. Cīnīties šiem vīriem lika viņu taisnīguma izpratne un cilvēkmīlestība.”
Noslēpums ir tikai viens
Lielāka vai mazāka noslēpumainība brīvmūrniekus apvij kopš laikiem, kad kustība pulcēja viduslaiku “disidentus”, bet, pēc A.Ruģēna teiktā, noslēpums brīvmūrniekiem ir tikai viens. “Brīvmūrniecības vienīgais noslēpums ir rituāla būtība. Cilvēks, kas, piemēram, izgājis pirmos trīs rituālus, nezina, kas viņu sagaida. Tāpēc viņš nedrīkst apmeklēt saietus, kur pulcējas tie, kas izgājuši augstākas pakāpes rituālus. Ja tas būtu atļauts, viņš redzētu visu, kas tur notiek, un, kad pašam tas būtu jāiziet, nebūtu nekāda iekšējā pārdzīvojuma. Jo brīvmūrniecības vienīgais noslēpums saistīts ar to, ka tā saglabājusi grieķu mistērijas sistēmu. Tā ir izrāde, ko vienam spēlē pārējie, bet tas, kam to spēlē, visu izjūt pa īstam.”
Brīvmūrniecība nav antīkajā pasaulē sastopamu rituālu tiešs turpinājums, bet līdzības ar pēdējiem ir. Viens brīvmūrnieku rituāla elements, piemēram, atgādina seno grieķu rituālu, kura gaitā “kapsētā izraka kapu, neofītu tajā ieguldīja un atstāja, lai pa nakti viņš varētu iztēloties savu nāvi, apcerēt dzīves jēgu. Pārējie atgriezās nākamajā rītā un, ja atzina, ka pārdzīvojumi viņam nav laupījuši saprātu, viņu sauca par otrreiz dzimušo,” stāsta A.Ruģēns, atzīstot, ka meditatīvā satura dēļ brīvmūrniecību nav aplami dēvēt par “Rietumu jogu”. “Tā ir tā pati ideja par divreiz dzimušu cilvēku, kas it kā izgājis cauri savai nāvei. Brīvmūrniecībā ir vairāki rituāli, kuros tev it kā dod iespēju iziet cauri savam miršanas procesam, lai rosinātu pārdomas par dzīves jēgu. Par to, ka esam mirstīgi, neviens nešaubās. Un šādi rituāli vienkārši dod iespēju to izvērtēt. Nevis dzīvot ar attieksmi: tagad es par to nedomāju, kad pienāks, tad jau redzēs. Kad pienāks, būs par vēlu. Ja cilvēks ir tam iepriekš iekšēji sagatavojies, viņš rīkosies tā, it kā nāve varētu pienākt jebkurā brīdī. Un jutīsies atbildīgs par savu darbību.
