Pēc tam, kad bija beigusies vētrainā pirmsjāņu Saeimas sēde, kurā tika pieņemti grozījumi mūsu valsts Pilsonības likumā, sapratu, ka ar to nekas nav beidzies un nekas nav atrisināts.
Pēc tam, kad bija beigusies vētrainā pirmsjāņu Saeimas sēde, kurā tika pieņemti grozījumi mūsu valsts Pilsonības likumā, sapratu, ka ar to nekas nav beidzies un nekas nav atrisināts. Mūs vēl gaida jaunas kaislības un samezglojumi. Šie likuma grozījumi bija valsts tālākajai attīstībai vajadzīgi un to pieņemšana neizbēgama, taču tas ir bijis pārāk smags pārbaudījums Latvijas politiskajai varai. Tā, klasiķa vārdiem runājot, ir pati sevi izpērusi, jo «Tēvzemei un brīvībai»/LNNK deputāti balsoja pret grozījumu projektu, ko Saeimā bija iesniegusi šīs partijas biedra, Ministru prezidenta Guntara Krasta, vadītā valdība. Pēc balsojuma tēvzemieši steidza organizēt pretestību pieņemtā dokumenta izsludināšanai, bet pats premjers to visu atzīst labu esam. Ginesa rekordu grāmatas cienīgs fakts!
Vēl nesen, pavasara politiskās un diplomātiskās krīzes laikā, Guntars Krasts, juzdams valdības krišanas un savas demisijas draudus, ķērās pie EDSO cilvēktiesību komisāra Maksa van der Stūla kā slīcējs pie salmiņa. Premjers solīja likuma grozījumos izpildīt visus EDSO ekspertu ieteikumus. Kad valdības galvas amata krēsls ir glābts, Krasts un tēvzemieši uzskata, ka viņi var neturēt doto solījumu un ka viņiem par to «nekas nebūs».
Varbūt mēs te, Latvijā, esam ieradināti pret vārda neturētājiem izturēties iecietīgi, bet Eiropas Padomē un pasaules diplomātijā uz to skatās citādi. Diemžēl «TB»/LNNK izdarības ievilkušas vēl dažus negatīvus vaibstus Latvijas portretā. Ārzemēs par mūsu iekš- un ārpolitiku veidojas nebūt ne pievilcīgs priekšstats. Vēl pēc Otrā pasaules kara šausmām Eiropa ir piedzīvojusi daudzas nacionālā naida izpausmes vāciešu izsūtīšanu no Čehijas Sudetiem un Polijas Silēzijas, konfliktu Ziemeļīrijā un, jo īpaši, «etniskās tīrīšanas» akcijas bijušās Dienvidslāvijas teritorijā. Pēc tam, kad Eiropas Padomes un NATO politiķi ir pieredzējuši, ka tautas, kas runā vienā serbhorvātu valodā, vēlas iznīcināt viena otru (starp citu, attaisnojot to ar nežēlībām un postu, ko tām savā vēsturē bijis jāizcieš!), jāsaprot viņu bažas, klausoties Latvijas radikālā spārna politiķu runas jo arī Serbijā, Horvātijā un Bosnijā slaktiņi sākās ar runām no parlamentu tribīnēm.
Šodien, kad izsapņotas agrāk lolotās cerības par Krievijas (EDSO, ANO…) organizētu nepilsoņu repatriāciju vai viņu pašu masveida emigrāciju, kad savu pozīciju šajā jautājumā mums skaidrojuši ārzemju un cilvēktiesību politiķi, mūsu tautas lielākā daļa ir apzinājusies (vai samierinājusies), ka nepilsoņu problēmas vienīgais patiesais atrisinājums ir viņu vairākuma naturalizācija un iekļaušana Latvijas sabiedrībā. Tāpēc mūsu galvenais uzdevums ir nostiprināt Latvijas izglītības sistēmu, jo tieši no tās vislielākajā mērā būs atkarīgs, cik piederīgi mūsu valstij būs un iederīgi tajā jutīsies Latvijas skolēni no nepilsoņu ģimenēm.
Taču ir cilvēki, kas ir pārliecināti, ka problēmai ir iespējams atrast citu risinājumu. Radikālākie no vi-ņiem šie uzskati nevienam nav noslēpums pat vēlas deokupēt Latviju ar «vagonu» piespiedu migrācijas vai deportāciju palīdzību, it kā neapjēdzot, ka tieši latviešu varmācība, nevis cittautiešu pakāpeniska integrācija, var pielikt punktu jebkādai viņu karsti mīlētās mūsu tautas nākotnei. Šādi domājošu cilvēku balsis tad arī centīgi «zvejo» tēvzemieši un citi radikāli politiķi. Sapņojot par krēsliem 7. Saeimā, tie ir ar mieru lauzt zvērestus un riskēt ar Latvijas likteni.
Ļoti ticams, ka pēc turpmākiem sarežģījumiem ap Pilsonības likumu Eiropas organizācijas skaļi pateiks, ka Latvijas politiķi ir spītīgi stūrgalvji, kas viņu pašu valsts nākotnes vārdā ietekmējami ar nepārtrauktu, nežēlīgu politisko un ekonomisko spiedienu. Ne Latvijas labajai slavai, ne mūsu tautsaimniecībai tas neko labu nedos.
