Keramiķei Verai Roķei pieder mājas daļa, darbnīcas piebūve un dārzs, kur sadzīvo īrisi ar dillēm. Kurzemniece ar tukumnieka Jāņa Krieva pazīstamās keramikas darbnīcas skolu jau divdesmito vasaru dzīvo Jelgavā.
Keramiķei Verai Roķei pieder mājas daļa, darbnīcas piebūve un dārzs, kur sadzīvo īrisi ar dillēm.
Kurzemniece ar tukumnieka Jāņa Krieva pazīstamās keramikas darbnīcas skolu jau divdesmito vasaru dzīvo Jelgavā. Darba stāžs 34 gadi. No tiem četri «Svitenē» pie Modra Villas. Toreiz kolhozu priekšsēdētāji algoja keramiķus, lai viesiem tiktu suvenīri.
Kad «Savai zemītei» svinēja desmitgadi, tās relikviju klāstā māksliniece pazinusi arī savus veidojumus, «Svitenes» dāvātos.
Taču garākais mūža darbs darīts tepat Ozolniekos, griezta podnieka ripa, kamēr mugura netur.
Prieku un bēdu krūka
Veras Roķes stihija bijuši podi, krūzes, vāzes – derīgs, liels, apaļš trauks. Liktenis arī priekus un bēdas mākslinieces dzīvē lējis kā milzu krūkā. Prieka augstākais uzšūpojums – pirmās mazmeitiņas piedzimšana. Vispirms mātes sirds to sajuta kā savā mūžā šai saulē neatnākušās meitiņas atgriešanos.
Mazmeitiņa ir dēla bērns, un vecmāmiņa ir bezgala pateicīga vedeklai. Dēls prasa:
Mamm, kā sauksim?
Par Aiju, par Aiju, kā tad citādi! viņa gavilē.
Bet kā tad savu sievu saukšu, viņa taču arī Aija!
Par mammu, dēliņ, viņa nu ir mamma!
Pirmdzimtā tika kristīta par Aiju Annu. Tad pasaulē ienāca Santa Sofija. Par melnu dienu nekas nevēstīja. Un tomēr tā nostājās durvīs. Pēc mugurkaula operācijas, kad Vera Roķe mācījās staigāt, dēls gāja bojā autoavārijā. Viņas vienīgais. Arnis Roķis. Mežkopis. Ģimenei paspēja uzcelt māju.
Mātei tas ir kā tikt krustā piesistai. Vai nu augšāmcelties, vai sastingt. Vera Roķe piecēlās, jo pienāca ļoti svarīga vēstule. Ķeburainiem, drukātiem burtiem Aija Anna un Santa Sofija no Alūksnes mežiem rakstīja: «Ama, mēs Tevi ļoti mīlam!»
Pašas rokām veidota vide
Kopš tā brīža mākslinieces radošais rokraksts kļuvis maigāks. Māla plaknēs saziedējuši ziedi. Sienu dekori, cerību apdvēseļoti, mīlīgas vērš mākslinieces istabas pēc svaiga, pašas rokām veikta remonta. Salonos Veras Roķes darbi labu laiku neesot manīti. Noslēgtību var skaidrot dažādi. Māls dārgs Ls 10 kilogramā. Cik no pensijas var nopirkt? Un cik par veidojumu nopelnīt? Tautā naudas nav.
Bet varbūt dvēsele grib jaunu valodu? Māksliniece nu strādā arī ādā. Darina kareklīšus, rokassprādzes, tādas, kas jaunībai piederas, var noderēt mazmeitām. Aija Anna paaugusies skaista, Santa Sofija šopavasar beigusi gan mūzikas skolas, gan sākumskolas pirmo klasi ar izcilību. Viņas tagad ir vecmāmiņai dzīves centrs, un varbūt veidojamais māls. Gribas, lai abas sevi daiļi nes daiļā telpā. Verai Roķei būtiskākais ir pašas rokām veidota vide.
Lai es varētu radīt, man ir vajadzīga paradīze, viņa vairākkārt īsi izmet. To varētu nosaukt par lietu kārtību, par skaistuma alkām, dabiskuma izjūtu. Viņā, šķiet, ir arhitekta vēlme spēlēties ar ķermeņiem un detaļām. Nez kāda šī mākslinieces paradīze izskatītos, ja viņai piederētu jaunbagātnieka nams? Te to veido sīks oļu rindojums pie darbnīcas durvīm, paparde un līks baļķēns atpūtas sola vietā, bet istabu zīmīgu vērš ķeburaina skulptūra, kas īstenībā apdarināta jāņogkrūma sakne vien esot.
Lai tējai būtu īstena svētība
Vecmāmiņai prieks, ka Aija Anna pazīst tējaszāles un atceras, kurā laikā katra plūcama. Strutenes, izrādās, ir pilnmēness augs. Ārstnieciskākās esot tās, kas pēc saulrieta lasītas.
Bet, lai tējai un ēdienam būtu īstena svētība, galds jāklāj kā altāris. Tāpēc keramiķe pievērsusies rokdarbiem. Sekcijas atvilktnes pielocītas baltiem darbiem, krāsainiem izšuvumiem, tamborējumiem. Kad brīvlaikos mazmeitas no Alūksnes mājām atbrauc uz Jelgavu, viņas visas trīs svin izdomātus svētkus, servē galdu visskaistākajā veidā un daudz sarunājas.
Vējš joprojām loka prātu
Naktīs, kad miegs kavējas aiz loga un tumsa sāk taustīties pēc sirds, Vera Roķe izsakās dzejā. Ceļas augšā, uzmet kādu apģērba gabalu uz pleciem un pieraksta nakts domas, atmiņas, vīzijas. Mazā piezīmju grāmatiņa pelēkos ādas vākos drīz būs pilna. Līdzās «Tēvreizei» un tautas buramajiem vārdiem pret krūšu sāpēm un nezināmām kaitēm tajā izlasu mākslinieces sacerētas drastiskas rindas.
Bieži dzirdu: «Bitīt matos»!
Vai tu zini, kā tas ir,
Kad ir kāda bite matos
Un gar ausīm medus pil?
Jaunie domā, ka ap sešdesmit viss jau galā. Nekā. Vējš joprojām loka prātu un ilgas zemdegās ir karstas.
Veras sapnī un iztēlē patērzēt tad atnāk Arnolds Roķis. Viņu dzīves gan pašķīrās, un Arnolds aizsaulē aizgāja vēl pirms dēla. Taču acupriekšā viņš nostājas tāds, kāds bija toreiz Saldus stadionā, kad nolūkoja Veru.
Pie durvīm zvana. Atbraucis alūksnietis un sniedz Roķes kundzei zīmīti.
«Mīļā Ama, mašīnā nebija vietas, tāpēc neaizbraucām pie Tevis. Būsim vēlāk. Gaidi! Mēs Tevi ļoti mīlam!» Seko paraksti Aija Anna, Santa Sofija.
Paradīzi paturēt tas ir arī gaidīt.
