16. gadsimtā Jelgava sāka veidoties par jaunas valsts galvaspilsētu. Notikumu centrā bija pēdējais Livonijas ordeņa mestrs un pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers.
16. gadsimtā Jelgava sāka veidoties par jaunas valsts galvaspilsētu. Notikumu centrā bija pēdējais Livonijas ordeņa mestrs un pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers.
Gothards Ketlers dzimis 1517. gadā Bergas hercogvalstī pie Vestfālenes aristokrātu dzimtā. Tā kā viņš bija jaunākais dēls, saskaņā ar tradīciju viņam vajadzēja mācīties par garīdznieku.
Gothards mācījās pie Ķelnes virsbīskapa Hermaņa. 20 gadu vecumā viņš nokļuva Baltijā.
Daugavpils komtura amatā
Šai laikā Livonijā valdīja miers pēc ordeņa mestra Pletenberga kara ar Krievijas caru Ivanu III. «Krievu lācis» pieņēmās spēkā, bet Livonijas ordeņvalstī valdīja apātija, militārais spēks vairs nebija ordeņa brāļi, bet algoti karakalpi.
G.Ketlers ieguva ordeņa brāļu cieņu ar tikumīgu dzīvesveidu un erudīciju. Kad Ivans Briesmīgais uzspieda neizdevīgu pamiera līgumu uz 15 gadiem, 1554. gadā Ketleru iecēla Daugavpils komtura amatā. Viņš nekavējoties sāka pils nocietināšanu, paredzēdams drīzu krievu iebrukumu Livonijā. Drīz vien izcēlās iekšējais konflikts starp ordeni un Rīgas arhibīskapu, tāpēc ordenis G.Ketleram uzticēja Vācijā vervēt karaspēku.
Livonijas diplomātija cieņ sakāvi
Nesagaidot papildspēkus, ordeņa mestrs Firstenbergs uzbruka arhibīskapam Vilhelmam un saņēma viņu gūstā. Poļu karalis Sigismunds Augusts pavēlēja arhibīskapu atbrīvot un, saņēmis noraidījumu, ar 100 000 vīru karaspēku devās uz Livoniju. Protams, tikai 7000 vīru lielais mestra Firstenberga karaspēks nespēja pretoties un bez kaujas parakstīja poļu diktētos miera līguma noteikumus, noslēdzot draudzīgu savienību pret jebkuru ienaidnieku. Tā Livonijas diplomātija bija cietusi pilnīgu sakāvi formāli bija pārkāpti pamiera noteikumi ar Krieviju, bet Polija nevarēja iesaistīties karā ar krieviem, jo līdz 1562. gadam bija noslēgts savstarpējs miera līgums.
Ketlers – galvenais militārais vadļtājs
1558. gada janvārī krievu cara karaspēks iebruka Livonijā postot, dedzinot, slepkavojot, laupot. G.Ketleru šajā kritiskajā gadā iecēla par Vilandes komturu, jo Igaunijā koncentrējās krievu galvenie triecieni. Līdz jūlijam krita stipri nocietinātās Narvas, Tērbatas, Rakveres un citas pilis, un ordeņa mestrs Firstenbergs pavēlēja atkāpties līdz Aizkrauklei vai Daugavgrīvai, ja nevar noturēt pilis. Tas, cik viegli krievu karaspēks ieņēma labi nocietinātās, stratēģiski svarīgās pilis, radīja ordeņa brāļu neapmierinātību, un viņi uzspieda Firstenbergam par palīgu jeb koadtjuru Gothardu Ketleru.
Ketlers kļuva par galveno militāro vadītāju, un viņa komandētās mobilizēto latviešu zemnieku vienības devās uz Tērbatas bīskapiju, kur vairākās kaujās sakāva krievus. Krievi burtiski panikā bēga uz Tērbatu, turklāt Ketlers saņēma papildspēkus no Cēsīm 500 labi apmācītu algotņu. Diemžēl kādā kaujā Ketlers krita no zirga un lauza kāju, tāpēc viņam vajadzēja doties ārstēties uz Rēveli. Palikuši bez stingra karavadoņa, algotņi un vasaļi izklīda, un krievi, kas jau gatavojās evakuēt Tērbatu, varēja atviegloti uzelpot.
Ketlers kļūst par ordeņa mestru
1559. gadā Livonijai atkal bija jāpārdzīvo vairāk nekā 100 000 vīru liela krievu un tatāru karaspēka iebrukums. Par laimi, krievu caru nobaidīja Krimas tatāru uzbrukums Maskavai. Viņš noslēdza pamieru no 1. maija līdz 1. novembrim. Livonieši pamieru izmantoja sarunu vešanai ar vairākām Eiropas valstīm par koalīciju pret Krieviju.
Ar poļiem sarunas vest uzdeva koadtjuram G.Ketleram. Sarunas rezultāts bija Viļņas 1559. gada augusta protekcijas līgums, turklāt Ketlers varēja ziņot ordeņa vadībai, ka poļu karalis Sigismunds Augusts vēlas redzēt viņu mestra amatā. Līgumā bija paredzēts, ka Livonijas ordenis pakļaujas Polijas karaļa un Lietuvas dižkungaiša protektorātam.
Šā līguma noslēgšana parādīja Ketlera lielo ietekmi ordenī, jo līdzšinējais mestrs Firstenbergs bija Livonijas neatkarības piekritējs un Polijas pretinieks. Ketlers piespieda Firstenbergu atteikties no mestra amata, savam priekšgājējam piešķirdams Pērnavas, Helmetas un Tarvastas novadu Igaunijā.
Drīz līdzīgu līgumu ar Polijas karali noslēdza Rīgas arhibīskaps, līdz ar to sākās Livonijas orientācija uz Poliju, Latvijas vēsturē sākās poļu laiki. Jaunais ordeņa mestrs Gothards Ketlers, nesagaidot pamiera izbeigšanos, veiksmīgi uzbruka krievu bāzēm Tērbatas bīskapijā. Tomēr uzbrukumu attīstīt un pārsviest karadarbību Krievijas teritorijā neļāva arhibīskapa koadtjurs un vasaļi, turklāt poļu palīdzība vēl nebija jūtama, jo karalis uzskatīja, ka nevar pārkāpt pamiera līgumu ar Krieviju līdz 1562. gadam.
Karakalpi prasa labu algu
Būtisks Livonijas militāro neveiksmju iemesls bija mestru un bīskapu (arī G.Ketlera) paļaušanās uz karakalpiem. Viņi tiešām bija prasmīgi karotāji, bet tikai tad, ja viņiem pietiekami varēja maksāt. Atceroties 1559. gadu, G.Ketlers rakstīja: «Visā ordeņa kasē nebija vērtības par simts guldeņiem. Bez citiem parādiem sevišķas grūtības sagādāja parāds prāvajam skaitam karakalpu. Kaut gan vajadzība bija ļoti liela, viņi negribēja cīnīties pret ienaidnieku.» Tas piespieda mestru un bīskapus ķerties pie pēdējā salmiņa ieķīlāt pret aizdevumiem pils novadus ar to ienākumiem. Protams, tas tikai uz laiku atrisināja finansu grūtības, bet turpmākajos gados radīja politiskus saasinājumus.
1559. gadā vēl dāņu karaspēks hercoga Magnusa vadībā iebruka Sāmsalas bīskapijā un sāka okupēt arī ordeņa zemes. G.Ketleram vajadzēja pulcēt karaspēku pret Magnusu, bet krieviem radās iespēja iebrukt Livonijas teritorijā līdz pat Rēvelei. 1560. gadā tika doti pēdējie triecieni Livonijas ordeņa valstij. 1. augustā ordeņa pamatspēki un militārie pavēlnieki (arī landmaršals ordeņa bruņoto spēku virspavēlnieks) krita vai tika saņemti gūstā Lugažu (vēstures literatūrā biežāk minēta kā Ērģemes) kaujā. Pēc tam krievi ar milzīgiem spēkiem aplenca Vilandes pili, un bijušais mestrs, tagad pils komandants Firstenbergs gandrīz bez cīņas nodeva stratēģiski svarīgo pili krievu karaspēkam. 1560. gada beigās ordenim bija palikuši tikai četri apgabali un 300 jātnieku liels karaspēks.
Atļauj mestram precēties
Nozīmīgs bija 1560. gada 5. aprīļa ordeņa sapulces lēmums ordeni likvidēt, atļaut mestram precēties un ordeņa teritoriju pārvērst par mantojuma hercogisti. Ja mestra laulības nedotu cerēto materiālo atbalstu un Livoniju nevarētu glābt, tā padosies Polijas karalim.
1561. gadā jau bija pilnīgi skaidrs, ka jāsāk sarunas par Livonijas padošanos Polijai. 1561. gada septembrī sākās sarunas ar Sigismunda Augusta sūtni Nikolaju Radzivilu un noslēdzās ar 28. novembrī Viļņā parakstīto padošanās līgumu (Pacta sibiectionis). Lai gan Gothards Ketlers neieguva valdījumā Livonijas labā krasta teritoriju, tomēr kopumā 1561. gada padošanās akts bija izdevīgs baltvāciešiem poļu karalis garantēja Augsburgas konfesiju (t.i., luterāņu ticības brīvību) un neiejaukšanos baznīcas lietās, līdzšinējās dižciltīgo privilēģijas un jurisdikciju. Amatus karalis rezervēja vāciešiem. Gothardam Ketleram karalis piešķīra hercoga titulu (Ducalem titulum) kā savam vasalim Kurzemes un Zemgales valdniekam un piešķīra viņam Rīgas gubernatora amatu. Hercogam pienākums bija piedalīties ar 300 jātniekiem Polijas karaļa karagājienos. Poļu karaļa cieņu G.Ketlers ieguva ar iesaistīšanos poļu-zviedru karadarbībā Igaunijas teritorijā, kur Ketlera komandētās vienības atguva no zviedriem Pērnavu.
Uzticības zvērests Polijas emisāriem
1562. gada 5. martā Rīgas pilī Polijas karaļa Lietuvas kanclers pieņēma no ordeņa mestra amata zīmes: ordeņa krustu, lielo zīmogu, svarīgākos dokumentus un privilēģiju grāmatas. Ordeņa mestrs un ordeņa brāļi novilka savus mēteļus. Visi agrākie ordeņa vasaļi tanī pašā dienā nodeva Polijas karaļa emisāriem uzticības zvērestu, vienīgi Rīgas pārstāvji atstāja pili, nebilduši ne vārda.
Vēl 20 gadu Rīga bija neatkarīga, taču neatkarīgā Livonijas ordeņa valsts ir beigusi pastāvēt. Tikai trīs gadus pēc padošanās akta Polijai poļu karalis atsūtīja hercogam valdnieka zīmes cepuri, mēteli, zizli, jostu, karogu, vairogu un zobenu.
Pēc hercogistes ārpolitisko jautājumu noregulēšanas G.Ketlers sāka iekšpolitikas problēmu risināšanu. Ketlers bija spiests apstiprināt dižciltīgo priviliģēto stāvokli.
