Kāda veca ceļa malā dzīvoja kāds tikpat vecs akmens. Šis akmens nebija nekāds lielais, drīzāk tas bija mazs.
Kāda veca ceļa malā dzīvoja kāds tikpat vecs akmens. Šis akmens nebija nekāds lielais, drīzāk tas bija mazs. Pļavmalas košie zāles stiebri sakļāvās tam apkārt kā liela, zaļa sega, tāpēc akmens palika nepamanīts. Tikai dažreiz kāds rets ceļinieks, kas negribēja brist pa putekļiem, aizķērās aiz tā un tad klusi pie sevis nopurpināja. Tomēr akmens neklausījās šajos dusmu brīžos izteiktajos vārdos. Viņam garām bija staigājušas tik daudzas paaudzes, tāpēc viņš zināja, ka ne vienmēr šie divkājainie radījumi saka, ko domā.
Akmens bija tik daudz skatījis priekus un laimi, karus un bēdas. Arī tagad tas redzēja visu. Akmenim ļoti patika raudzīties uz ēnaino mežmalu, jo no tās staroja miers un labestība. Šis bija cilvēku aizmirsts pasaules nostūris, tāpēc mežs likās jo īpaši skaists. Tajā valdīja harmonija. Agri rītos akmeni modināja skaidrās putnu balsis.
Reizēm akmenim patika palikt nomodā visu nakti. Tad tas raudzījās uz gaišo mēnesi un spožajām zvaigznēm, kas bija tik tālu! Akmens zināja, ka nekad tās neaizsniegs, tāpēc šādās naktīs viņu pārņēma sāpīgas ilgas. tomēr akmens priecājās par iespēju tajās raudzīties tas jau ir daudz!
Bet visvairāk akmenim patika saulainās vasaras dienas, kad pie debesīm nebija neviena paša mākonīša. Tad tas aizvēra savas smagās akmens acis un atcerējās sen, sen aizgājušu laiku. Tas bija laiks, kad šis ceļš nebija vis tāda lauku taciņa kā tagad. Tam apkārt pletās liels ciems, kurā vienmēr kaut kas notika. Tas gulēja nevis garā zālē, bet gan skaistā un sakoptā dārzā. Ar laiku ciema iedzīvotāji atrada sev citas dzīvesvietas, izklīda kur kurais. Pienāca diena, kad no kādreiz tik plašā ciema nekas nebija palicis pāri.
Arī tagad, saulei spoži spīdot, akmens raugās kaut kur tālumā. Varbūt viņš mēģina saskatīt kādu sagruvušu māju, kādu atmiņu no ciema, kura iemītnieks pats kādreiz bija?
