Šobrīd Latvijā veidojas interesanta situācija. No vienas puses to varētu raksturot kā priekšvēlēšanu aģitāciju. No otras – tas ir pamatots, fundamentāls, sabiedrībai vajadzīgs process. Parakstu vākšana referenduma rīkošanai par Pilsonības likumu.
Šobrīd Latvijā veidojas interesanta situācija. No vienas puses to varētu raksturot kā priekšvēlēšanu aģitāciju. No otras – tas ir pamatots, fundamentāls, sabiedrībai vajadzīgs process. Parakstu vākšana referenduma rīkošanai par Pilsonības likumu.
Kādas ir manas domas šajā jautājumā? Divējādas. Gatavošanās referendumam, parakstu vākšana ir tautas politiskās aktivitātes celšana, demokrātijas un tās procesu apgūšana.
Bet gribas jautāt kāpēc, kam tas ir un kam nav izdevīgi, cik tas maksā? Izrādās, ka aptaujas iegansts ir nepilsoņu bērni, kas dzimuši Latvijā pēc 1991. gada 21. augusta, kopskaitā 18400. Tas ir apmēram 2,7 procenti Latvijā dzīvojošo nepilsoņu. Un ar katru gadu šo bērnu dzimst aizvien mazāk. 1991. gadā piedzima 4959 bērni, pagājušajā gadā 1860. Analizējot dziļāk, jāatzīst, ka šie bērni ir arī jauktā laulībā, nepilnās ģimenēs un tādās, kur runā tikai krieviski. Iespējami dažādi varianti.
Kopumā bērnu skaits, kas varētu iegūt pilsonību, nezinot latviešu valodu, būtu ļoti neliels. Varbūt tas nav pat salīdzināms ar to Latvijas pilsoņu skaitu, kas arī, būdami pilsoņi, nezina latviešu valodu. (Šai kategorijai pieskaitāmi cittautieši, kas Latvijā dzīvoja līdz Otrajam pasaules karam.)
Tātad šīs Pilsonības likuma «putras» cēlonis it kā ir šie nedaudzie bērni. Taču, palasot Latvijas Satversmes 72. pantu, izrādās, ka referendums var notikt par visu Pilsonības likumu, kas pieņemts pirms četriem gadiem un visu šo laiku ir pietiekami labi darbojies. Un iedomājieties, ja referendumā ar viena divu procentu pārsvaru uzvar viena vai otra puse, kādas ažiotāžas un politiskās manipulācijas ir iespējamas! Tas jau tā nelielo latviešu tautu sašķels ja nu ne gluži naidīgās, tad nedraudzīgās grupās gan. Un tas dažu tūkstošu bērnu dēļ.
Šajā pozīcijā «Latvijas ceļa» nostāja ir stingra. Mēs nenoraidām referendumu. Bet vai šajā gadījumā tā iemesli ir pietiekami apdomāti, pietiekami nopietni un vai ir prognozētas referenduma rezultātu tālākās sekas? Uzskatām, ka Pilsonības likums līdz šim ir pietiekami daudz un labi kalpojis. Kopš tā pieņemšanas par Latvijas pilsoņiem varēja tapt gandrīz 140 tūkstoši iedzīvotāju. Taču par pilsoņiem kļuvuši tikai apmēram deviņi tūkstoši. Tātad īpašu gribētāju iesaistīties Latvijas politiskās sistēmas veidošanā nemaz nav. Un tie daži tūkstoši bērnu, ko varētu uzņemt pilsonībā, diez vai varētu sašķobīt Latvijas politisko sistēmu un nez vai tiktu uzņemti pilsonībā bez latviešu valodas zināšanām.
Ir pēdējais laiks panākt, ka, absolvējot jebkuru valsts mācību iestādi, skolu beidzēji prastu latviešu valodu. Un tas, ka latviešu valodai jākļūst par dominanti, ir Izglītības likuma prerogatīva.
No personiskās LLU pasniedzēja pieredzes gribu pasvītrot, ka pēdējos gados krievu studentu grupās vairs neizjūtu, ka būtu krievu studenti, kas nesaprastu latviešu valodu. Kā pasniedzējs latviešu valodas prasmi vērtēju ļoti augstu. Protams, LLU studenti galvenokārt nāk no laukiem, kur valodas mācīšana ir mazliet citāda nekā pilsētā.
Turklāt referendumam un aptaujai ir arī finansiālā puse. Masu informācijas līdzekļi ziņo, ka aptaujai vajadzīgi 220 250 tūkstoši latu. Valdība līdz šim spējusi atrast tikai 118 tūkstošus. Ja jau savā valstī gribam rīkot aptaujas un referendumus, arī budžetā tiem jāparedz finansējums. Dīvainākais, ka līdzekļi nebija paredzēti arī pirms Jāņiem pieņemtajos budžeta grozījumos.
Attiecībā uz naudu man ir jautājums vai aptaujas 220 250 tūkstošiem latu un vismaz tikpat daudz referendumam vajadzīgo līdzekļu (kaut arī rīkos kopā ar vēlēšanām) tas ir labākais veids, kā šo naudu tērēt. Man kā pasniedzējam šo naudu labāk gribētos novirzīt studentu kreditēšanai, lai viens otrs, kam šobrīd līdzekļu trūkums studijas ir liedzis, varētu atļauties izglītoties.
Bet tā vien šķiet, ka šis pasākums ar Pilsonības likumu ir dažu politisko spēku priekšvēlēšanu darbība, lai demonstrētu savam elektorātam sevi kā nelokāmus cīnītājus par latvietību Latvijā. Nedomājot par Latvijas valsti kopumā, valsts perspektīvām, vietu pasaulē.
Attīstības perspektīva ir atkarīga no mūsu valsts atrašanās vai nokļūstam Rietumeiropas valstu savienībā, vai NVS ietekmes sfērā. Savulaik piedalījos seminārā par mazo valstu drošību. Viens no vadošajiem ASV politologiem norādīja, ka mazām valstīm gan ekonomikas, gan politiskajā, gan citās jomās jādraudzējas ar tām valstīm, ar ko saskan ētiskās, cilvēciskās un citas vērtības, un saistībā ar šīm valstīm arī jānodrošina sava vērtība, perspektīva. Nevis noraidot rietumvalstu ieteikumus, automātiski jāgrūž sevi Krievijas ekonomiskajos, sociālajos un politiskajos apskāvienos.
