Vai jūs esat par vai pret Latvijas vēstures kā atsevišķa mācību priekšmeta mācīšanu skolās?
Vai jūs esat par vai pret Latvijas vēstures kā atsevišķa mācību priekšmeta mācīšanu skolās? Lūdzu, izsakiet savas domas par tā standartu projektiem! Ja ir neskaidrības, zvaniet vai elektroniski rakstiet Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības satura un eksaminācijas centram.
Izlasot šo informāciju internetā, man nekļūst skaidrs, kāpēc Latvijas Vēstures skolotāju biedrība ir pret šā priekšmeta ieviešanu, bet politiskais spiediens ir par. Iespējams, kādam vēstures skolotājam profesionālim viedoklis būtu konstruktīvāks.
Tāpat jebkuram no mums patlaban iespējams ieteikt nojaukt Zemkopības ministrijas ēku Rīgā. Šo domu turklāt atbalsta autoritatīvā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, ko vada Juris Dambis. Biedru grupa internetā izplatījusi paziņojumu, kas gan ir pretējs Kultūras pieminekļu inspekcijai. Tie raksta, “vairāk nekā skaidrs, ka šīs ēkas nojaukšana ir politisks pasūtījums! Kādam tā vien rokas niez, lai tās vietā tiktu uzcelts kārtējais tērauda un stikla monstrs alias Triangula bastions. Vai tiešām vēsturiskas ēkas ir tikai tās, kas celtas XII gadsimtā? Ja jau tagad sāksim nojaukt padomju laika celtnes, tad nākamās paaudzes par šo periodu varēs lasīt tikai grāmatās!”
Stiklotais Triangula bastions Daugavas krastā starp Akmens un Vanšu tiltiem uz Vecrīgas mūru fona izskatās diezgan savādi. Ja esi aktīvs pilsonis, tad pret to jābrauc parakstīties Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Informācijas centrā Pils ielā 20, Rīgā.
Variantu skaits, kā izteikt savu viedokli, kā jau tam demokrātiskā sabiedrībā jābūt, aug. Nav jāpieķēdējas pie Zemkopības ministrijas ēkas balkona vai jāperina galvā kādi citi ekstrēmi plāni. Tomēr nav īsti skaidrs, cik domubiedriem būtu jāparakstās pret Zemkopības ministrijas ēkas nojaukšanu, lai tas Dambis ar savu inspekciju šoreiz pierimtos. Aicinājumos apspriest Latvijas vēstures mācīšanu nav arī īsti skaidrs, kā notiks iesūtīto viedokļu apstrāde. Vai ir kādas diskusiju iespējas? Informācijas tehnoloģijas attīstās strauji. Izlasot rakstu (kaut vai “Zemgales Ziņās”), iespējams tūlīt elektroniski aizklikšķināt savu domu, ieraudzīt citu lasītāju rakstīto, un tādējādi (ne bez problēmām) notiek tas, ko var saukt par sabiedrisko apspriešanu, pilsoniskas, atbildīgas sabiedrības veidošanos. Acīmredzot valsts un pašvaldību institūcijās šis process notiek lēnāk. Bet tieši tur tiek pieņemti izšķirīgi lēmumi.
Liela māksla procesus virzīt tā, lai katrs iesaistītais cilvēks jūt, ka tā ir viņa personīgā lieta, nevis kaut kas uzspiests no augšas. Skumjš ir stāsts par Jelgavas Sākumskolu, kas faktiski ar vienu Izglītības pārvaldes rīkojumu tiek likvidēta. Vecāki un pedagogi savāca 172 parakstus, organizēja lietpratēju diskusijas, lai skolu saglabātu. Taču galu galā Dome šo jautājumu tā arī neapsprieda, un laiks paveica savu. Nav runa par administrācijas kompetenci, skolas likteni, bet gan par varas tehnoloģiju jebkurā aktuālā jautājumā. Lūdzu, cik parakstu iedzīvotājiem jāsavāc, lai viņu viedoklis tiktu izvērtēts pagasta padomē, pilsētas domē vai Saeimā? Likums par to klusē. Varbūt par sabiedriskās domas svaru var liecināt piketa ilgums vai ielu gājiena garums?! Izskatās, ka patiesība ir krievu sakāmvārdā: “Kamēr pērkons nenorībēs, tikmēr vīrs krustu nemetīs.” Ja nu vienīgi viss nav iepriekš sarunāts kādā pavisam nelielā kompānijā. Par pērkona mākslīgu radīšanu pagaidām nav dzirdēts.
