No 12. līdz 15. jūnijam Jelgavas jauniešu deju kolektīvs «Ieviņa» piedalījās Agria starptautiskajā tautas deju festivālā, kas notika vienā no skaistākajām Ungārijas pilsētām Egerā.
No 12. līdz 15. jūnijam Jelgavas jauniešu deju kolektīvs «Ieviņa» piedalījās Agria starptautiskajā tautas deju festivālā, kas notika vienā no skaistākajām Ungārijas pilsētām Egerā.
Festivāls notika jau desmito reizi, un to rīkoja Hevešas meģes (apgabala) kultūras centrs, kas atrodas Egerā. Deju festivālā piedalījās turku, horvātu, dienvidslāvu un ungāru dejotāji. Kā tika minēts festivāla atklāšanas runā, mērķis nav sacensība, bet gan dažādu tautu kultūru un talantu parāde, lai atzīmētu katras tautas unikalitāti.
Festivāls sākās ar gājienu pilsētās ielās un beidzās Dobo laukumā, kas ir Egeras centrālais laukums. Gājiena laikā katra grupa rādīja savu dejotprasmi. Dobo laukumā notika atklāšanas koncerts, kuru nedaudz izjauca uznākušās lietusgāzes. Pasākuma veidotāji stāstīja, ka parasti laiks esot ļoti silts un saulains un šī esot viena no retajām reizēm, kad jūnijā līst un ir vēss. Tomēr, lietum beidzoties, koncerts atkal atsākās un izklīdušie skatītāji drīz vien bija klāt vēl lielākā pulkā. Dejotāji katru dienu koncertēja Egeras ielās un laukumos dažādās pilsētas vietās. Ungāri un pilsētā esošie tūristi bija ļoti atsaucīgi un ieinteresēti skatītāji. Dažkārt šķita, ka būs jādejo tukšā laukumā, bet jau pēc pirmajām mūzikas taktīm sanāca krietns pūlītis skatītāju.
Daudzi ievēroja latviešu tautasdejas un pēc koncerta nāca taujāt, no kurienes esot talantīgie dejotāji. Sevišķu uzmanību izpelnījās «Ieviņas» mazie dejotāji Guntis Dlohi un Agita Berga, dejojot «Diždancīti». «Ieviņas» dejotājiem katru dienu bija divi koncerti. Visplašākā programma tika parādīta draudzības vakarā Felšutarkaņa ciematā, kur koncertēja arī ungāru deju grupa «Rozmarīns». Ungāru dejotāji parādīja dejas, kuras dejo kāzās. Interesanta bija «Līgavas deja». Visi, kas gribēja dejot ar līgavu, viņas krustmātei deva naudu. Jāteic, ka ungāri ir ļoti labi dejotāji, mūzikas sapratēji un mīļotāji.
Ciematā notika kopējas vakariņas, kurās tika pasniegti nacionālie ēdieni: gulaša zupa, palačinto pildītas pankūkas. Pirms zupas pasniedza ungāru degvīnu paļinko, kas gatavots no ķiršiem vai plūmēm.
Vakaros festivāla dalībnieki tikās kopējos folkloras sarīkojumos, kuros katra tauta mācīja savu tautasdeju soļus. Sevišķu piekrišanu izpelnījās turku dejas, kuras pēc nelielas mācīšanās diezgan labi izdevās arī latviešu meitenēm. Ar to viņas ātri vien ieguva ievērību turku puišu acīs. Latviešu tautasdejas gan tik viegli apgūt neizdevās, jo mūsu deju soļi dienvidnieciskajiem dejotājiem dažkārt šķita pārlieku sarežģīti. Dažkārt vispārējā līksmība aizrāva arī laukumā sanākušos tūristus, un viņi labprāt iesaistījās deju soļu apguvē.
Festivālā īpašo gaisotni radīja arī romantiskā baroka un klasicisma arhitektūras bagātā pilsēta. Egera ir koka nosaukums un Hevešas meģes centrs. Agrāk pilsēta saukusies Agria, un tāpēc tas likts arī festivāla nosaukumā.
Egera atrodas starp diviem kalniem Biku un Matru. Kalnu nogāzēs audzē vīnogas. Egerā, tāpat kā Jelgavā, ir aptuveni 70 tūkstoši iedzīvotāju. Galvenā nozare tur ir tūrisms katru gadu Egerā ierodas apmēram 1,5 miljoni tūristu. Tāpēc no maija līdz septembrim pilsētā tiek rīkoti dažādi festivāli. Jūnijā notiek tautasdeju festivāls, jūlijā ir Egeras vīna svētki un baznīcas un baroka laika dziesmu festivāls. Augustā Egerā tiek rīkots tirgotāju festivāls «Agria Vašar», kad lielā laukumā sanāk tirgotāji no visas Ungārijas.
Egeru 1009. gadā dibinājis Ištvans I., bet 1552. gadā to gribējuši iekarot turki. Ungāri ļoti sīvi aizstāvējuši cietoksni. Pat sievietes piedalījušās cīņā pret ienaidniekiem, lejot uz iekarotāju galvām karstu ūdeni un zupu. Šīs cīņas vadījis kapteinis Dobo, kura vārdā nosaukts centrālais pilsētas laukums, no kura redzams cietoksnis, kas naktī ir brīnišķīgi izgaismots.
Egeras vecpilsēta ir ļoti sakopta, māju pagalmiņos ir iekārtotas ļoti romantiskas kafejnīciņas. Egera ir pazīstama ar saviem vīniem. Sevišķi iemīļots pašiem egeriešiem ir sarkanvīns «Egri Bikaver» un baltvīns «Egri Leanyka», kas nozīmē – Egeras meitene. Iespaidīga, gaišu noskaņu radoša, ir klasicisma laika bazilika. Ievērojams arhitektūras piemineklis ir franciskāņu baznīca, bibliotēka un pedagoģiskais institūts, kuru tikko bija beigusi arī mūsu grupas gide Kristina Silva. Viņa ir studējusi ungāru un krievu valodu, bet turpmāk vēlas mācīties par žurnālisti.
Kristina teica, ka viņai ļoti patīk latviešu tautastērps. Arī par latviešu dejotājiem viņa dzirdējusi tikai atzinīgus vārdus, jo ļaudis no Latvijas esot labsirdīgi un draudzīgi.
Atvadoties no skaistās pilsētas, ne vienam vien dejotājam bija nedaudz skumji. Vita un Ilze, atceroties festivālu, atzina, ka viņām ļoti paticis visi bijuši tik draudzīgi. Daudzi esot iepazinušies ar ungāru un turku jauniešiem, apmainījušies adresēm. Deju kolektīva «Ieviņa» vadītāja, vēl pilsētas burvības varā būdama, atzīmēja, ka īpaša bijusi festivāla vieta. Prieks bijis par ungāriem, kas tik labi uztvēruši latviešu deju un mūziku.
