Maija otrajā pusē pēc slimības aizsaulē aizgāja deviņgadīgās Laimas māmiņa Daina. Mazmeitiņa un vecāmāte, viena otru spēcinādamas, palika divas.
Maija otrajā pusē pēc slimības aizsaulē aizgāja deviņgadīgās Laimas māmiņa Daina. Mazmeitiņa un vecāmāte, viena otru spēcinādamas, palika divas.
Dzīve turpinājās, bija jāpievēršas praktiskām lietām. Abas bija nodomājušas sakārtot dārziņu un tad aizbraukt uz Ilūksti pie Laimas otras vecāsmātes un vecātēva. Kaut arī meitenes vecāku laulība jau četrus gadus bija šķirta, gan Laimas mamma, gan vecāmāte centās uzturēt labas attiecības ar šķirtā vīra un bijušā znota vecākiem. Taču viss sagriezās gluži citādi.
Pagājušajā nedēļā pēc retajām redzēšanās reizēm kopš laulības šķiršanas un pēdējo trīs mēnešu uzturēšanās Vācijā Jelgavā ieradās Laimas tēvs Eduards jeb kā Jelgavas radi viņu dēvē Edžus. Vēl pirms viņa paša šeit nonāca astoņus kilogramus smags šokolādes konfekšu sūtījums.
Dodas uz tirgu, bet aizbrauc uz Daugavpili
Edžus palīdzējis sakārtot Dainas kapu. Nākamajā dienā ap desmitiem, apspriešanos par kapakmeni, šejienes dzīvokli un citām lietām atlikdams uz pēcpusdienu, Edžus ar Laimu aizgājis uz pilsētas tirgu iepirkties. Kad vēl ap pulksten 15 viņi nebija pārradušies un vecāsmātes jeb omes (tā viņu sauc Laima) pusdienas jau sen bijušas atdzisušas, viņa sākusi uztraukties.
Ap pieciem Edžus no Rīgas piezvanījis, lai pateiktu, ka abi ar Laimu brauc uz tēva dzīvesvietu Daugavpili. Bet jau ap pussešiem Laima piezvanījusi klasesbiedrenei… no Daugavpils. Kad draudzene atstāstījusi mātei Laimas iepriekšējā vakarā teikto, ka abi ar tēvu braukšot uz Rīgu, lai pēc tam dotos uz Vāciju, Jelgavā sākušies nopietni uztraukumi. (Tam bijis savs pamats, jo maija vidū Edžus zvanījis bijušajai sievai, lai tā pie notāra oficiāli apstiprinātu, ka viņai nav materiālu pretenziju pret Eduarda palikšanu uz pastāvīgu dzīvi Vācijā un jaunas ģimenes dibināšanu šajā zemē.) Lai nepieļautu meitenes izvešanu ārpus Latvijas, informēta policija. Policisti pulksten 23.30 ieradušies Daugavpils dzīvoklī un tēvu ar Laimu, kas tikko iznākusi no vannas, aizveduši uz iecirkni. Pēc stundas abi palaisti un cauri visai pilsētai, kas šādā stundā nebūt nav patīkama, kājām devušies mājās.
Tiesa, ne jau vecāmāte bija visa iniciatore. Šaubīgajā situācijā pieņemamāko soli aktīvi meklēja Laimas draudzenes mamma, klases audzinātāja, skolas pārstāvji. Taču Edžus un viņa tuvinieki joprojām ir pārliecināti, ka tā bija vecāmāte, un solās sniegt iesniegumu policijā, lai šejienes viltus informācija netraucētu viņu tālāko dzīvi Latgalē. Kā jau tādās reizēs, notikušais tiek izpušķots.
Likums paredz tēva apgādību
Lai gan patieso to dienu apstākļu nezināšana vecomāti uztrauc, tas tomēr nav būtiskākais. Svarīgākais šobrīd ir Laimas tālākais liktenis un tas, vai šejienes vecaimātei ar mazmeitu maz izdosies saglabāt līdzšinējās attiecības. Viņa, kā tādās reizēs pienākas, griezusies ar iesniegumu Jelgavas bāriņtiesā ar lūgumu sakarā ar mātes nāvi iecelt viņu par mazmeitas aizbildni. Civillikums gadījumā, kad mirst viens no vecākiem, pie kura bērns dzīvojis, paredz, ka bērns pāriet otra varā. Protams, ja nav bijis citādi, ja nav lēmuma par vecāku varas pārtraukšanu vai izbeigšanu.
Tā kā Laimai ir tēvs, Jelgavas bāriņtiesa aizbildnības jautājumu nav tiesīga lemt. Apkopotos materiālus šejienes bāriņtiesa nosūtīs Daugavpils kolēģiem, lai pēdējie veiktu tēva dzīves un darba vietas apsekošanu, iztaujātu tagadējos un kādreizējos kaimiņus un pieņemtu lēmumu, vai tēvam ir apstākļi, iespējas un spējas meitas audzināšanai.
Šajā gadījumā bāriņtiesai acīmredzot nebūs pamata izlemt citādi, kā vien nodot Laimu tēva apgādībā. Jo, lai atņemtu vecāku varu, jābūt nopietnam nodarījumam.
Tuvinieki nonāk attiecību pretrunās
Skumjākais šajā situācijā ir tas, ka starp Laimas mātes un tēva tuviniekiem sākušās nesaskaņas. Šonedēļ, kad meitene ar tēvu apmeklēja Jelgavas bāriņtiesu, Eduards vecomāti nepasveicināja, kategoriski atteicās no kopīgas sarunas bāriņtiesas priekšsēdētājas kabinetā. Laima tagad teic, ka viņai labāk patiktu būt kopā ar tēvu. Arī viņas Jelgavas dzīvokļa jautājums it kā izlemts pārdošot, lai pēc tam Daugavpilī nopirktu māju.
Pirms tam gan domu par tēvu meitenei nav bijis. Klases audzinātāja un draudzenes māte jau bija apradušas ar domu, ka nu viņām būs vēl viens bērns, jo Laima abas saukusi par otrajām mammām. Grāmatiņā «Domas katrai dienai» vecāmāte vēl jūnija otrajā pusē pierakstījusi: «Nesaprotu, kāpēc Laima saka neatdod mani nevienam.»
Taupību nomaina pēkšņa tērēšanās
Šejienes tuvinieki domā, ka meitene ir gluži vienkārši nopirkta. Dzīves apstākļi kopā ar mammu un vecomāti ne Daugavpilī (tur viņas dzīvoja līdz pagājušajai vasarai), ne Jelgavā nav bijuši lepni. Drīzāk otrādi. Našķiem līdzekļu nav bijis. Tie aizgājuši procedūrām, zālēm Laimas mammai.
Mēnešiem ilgi visām trim vajadzējis iztikt ar 30 latiem mēnesī un no laukiem atvestām lietām. Jā, vecāmāte ar Laimu apciemojušas tēvu Daugavpils tirgū, kur viņš atļāvies kādus sīkumus, bet ne vairāk. Vienīgi dzimšanas dienas mēnesī Laimai tikušas arī spēļu mantas. Citādi tēvs bijis taupīgs, pat skops. Tajā pašā laikā labi iekārtojis neoficiālās ģimenes dzīvokli (lai gan Laimas mamma tam nekādi nav ticējusi, tā Edžum radusies jau trešajā laulības gadā).
To vecāmāte stāsta, ne jau skaudības mākta, bet labākai situācijas izpratnei. Viņai visa pietiek, un viņa visu atdotu. Tāpat kā savulaik meitas kopdzīves sākumā un turpmākos gadus ar māsas (Dainas krustmātes) ģimeni apgādājusi jaunos gan ar guļamistabas iekārtu un citām mēbelēm, par saimniecības lietām un citām mašīnas piekabē uz Latgali aizvizinātām lietām nemaz nerunājot.
Pretstatīšana sēj ļaunu sēklu
Pēkšņā tēva tērēšanās pēc tik daudzu gadu atturības un taupības viņai nav saprotama. Tāpat kā draudzenes mātei un klases audzinātājai kaut kas neaptverams liekas Laimas bāriņtiesas darbiniekiem teiktais, ka vecāmāte viņu gandrīz katru dienu barot un sitot. Bet vēl īsi pirms tam domu grāmatiņā ierakstīts «Omammīt! Tu dzīvosi simts gadus un audzināsi manus bērnus.» Gribot negribot jāsāk domāt, ka tomēr notiek bērna iespaidošana, pretstatīšana šejienes vecaimātei, kas ir netaisni ne vien pret tajā iesaistītajiem cilvēkiem, bet bīstami pašai svārstīgā vecuma meitenei.
Eduards ir vārdos skops un skatā atturīgs. Jā, tikšanās reižu bijis maz, ne tik, cik vajadzētu. Taču viņš jau sen nolēmis, ka pēc Dainas nāves meita jebkurā gadījumā būšot ar viņu. Uz jautājumu, kā viņš domā nodrošināt meitai pienācīgu audzināšanu, Eduards saka, ka tiks galā, jo tēvs ir tēvs. Tas gan nav pārliecinošs arguments, jo viņa līdzšinējās gaitas bijušas pārāk raibas un arī ar Vāciju saistītos nodomus viņš pats un tuvinieki traktē visai pretrunīgi.
Bāriņtiesas priekšsēdētāja Irīda Turčinska bilst, ka tik smaga situācija pēdējā laikā nav piedzīvota. Formāli, pēc likumpantiem spriežot, viss ir skaidrs. Smagums sākas, kad kaut vai pavirši ieskatās cilvēcisko attiecību niansēs. Varbūt tiešām laiks visu noliks savās vietās un Laima pati izšķirs, kas ir kas. Sapratīs, ka pāris svētku dienas ar visatļautības piegaršu nav vērtas ikdienišķu gadu, kas pildīti ar pienākumu sūrmi un tālākas izaugsmes auru.
