22. jūnijā Saeima pieņēma grozījumus Pilsonības likumā. Grozījumā tika iebalsotas normas, kas paredz Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas dzimušajiem nepilsoņu bērniem Latvijas pilsonību piešķirt automātiski, bez latviešu valodas pārbaudes.
22. jūnijā Saeima pieņēma grozījumus Pilsonības likumā. Grozījumā tika iebalsotas normas, kas paredz Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas dzimušajiem nepilsoņu bērniem Latvijas pilsonību piešķirt automātiski, bez latviešu valodas pārbaudes.
36 Saeimas deputāti (visa «Tēvzemei un Brīvībai» /LNNK frakcija, kā arī atsevišķi citu frakciju pārstāvji un neatkarīgie deputāti) pieprasīja Valsts prezidentam apturēt šo grozījumu publicēšanu. Tāpēc Centrālā vēlēšanu komisija likumdošanā noteiktajā kārtībā no 20. jūlija līdz 18. augustam ir izsludinājusi parakstu vākšanu par tautas nobalsošanas sarīkošanu jautājumā par Saeimā pieņemtajiem Pilsonības likuma grozījumiem. Arī trimdā dzīvojošajiem Latvijas pilsoņiem būs iespēja paust savu viedokli.
Šo grozījumu īstenošana nozīmētu to, ka nepilsoņiem zustu motivācija apgūt latviešu valodu, apstātos integrācija. Tas novestu pie divkopienu valsts izveidošanās, bet nākotnē krievu valodas kundzības Latgalē un visās lielākajās Latvijas pilsētās.
Nedrīkst aizmirst arī to, ka lielākajai daļai pēc 1991. gada augusta dzimušo bērnu vecāku jau šobrīd ir iespēja iemācīties latviešu valodu, iziet naturalizācijas procesu un kļūt par Latvijas pilsoņiem, tādējādi nodrošinot pilsonību arī saviem bērniem. Saeimas pieņemtie labojumi faktiski attiecas uz tām nepilsoņu ģimenēm, kurās vecāki nevēlas mācīties latviešu valodu un iziet naturalizācijas procesu. Vai tiešām mēs sagaidām, ka ģimenēs, kurās valda Latvijai un latviešiem nelabvēliga gaisotne, izaugs bērni, kuri pilnīgi brīvprātīgi mācīsies latviešu valodu?
Apvienība «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK uzskata, ka pilsonības saņemšana ir integrācijas procesu noslēdzošais posms, to varētu pielīdzināt diploma saņemšanai pēc skolas mācību kursa apgūšanas un eksāmenu nokārtošanas. Automātiska pilsonības piešķiršanu bērniem līdzinātos tam, ka vidusskolas diplomu izsniegtu bērniem, uzsākot mācības 1. klasē.
Daži liberāli politiķi cenšas sabiedrībai iegalvot, ka mūsu valsts izglītības sistēma tūlīt spēs pilnībā nodrošināt latviešu valodas apgūšanu krievu skolās. Diemžēl patiesība nav tik rožaina. To lieliski pierāda gan notikušais krievu skolotāju pikets, gan politiskā kņada ap Daugavpils krievu skolotāju latviešu valodas atestestāciju. Kaut ko mainīt šajā jomā var tikai konsekventa virzība uz apmācību valsts skolās tikai latviešu valodā.
Pilnīgi nevietā ir aizbildināšanās ar Eiropas valstu pieredzi. ES valstīs netiek praktizēta automātiska pilsonības piešķiršana tajās dzimušajiem bērniem. Vēl tikai pagājušā gada rudenī Vācijas Bundestāgs noraidīja ierosinājumu par automātisku pilsonības piešķiršanu Vācijā dzimušajiem nepilsoņu bērniem. Neaizmirsīsim, ka Vācija ir viena no vadošajām ES dalībvalstīm. Vairākās citās valstīs pilsonības likumi ir vēl stingrāki piemēram, Šveicē, Islandē.
Bažas par latviešu valodas nākotni pēdējā laikā ir izteikuši ne tikai «Tēvzemei un Brīvībai»/ LNNK politiķi, bet arī vairāki sabiedrībā pazīstami kultūras darbinieki. Tāpēc jautājumi par pilsonību, par latviešu valodu un izglītību nav tikai atsevišķas partijas lieta.
Līdzīgi kā cīņā par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu atmodas gados, šodien cīņa par savu dzimto valodu ir katra latvieša, katra Latvijas patriota pienākums.
Latvijas Satversme nosaka, ka vara Latvijas valstī pieder Latvijas tautai. Tāpēc pilnīgi loģiski ir tas, ka jautājumu, kas bijis politisko diskusiju degpunktā gandrīz jau 10 gadus, izlemj nevis 49 Saeimas deputāti, bet gan tauta.
Būtībā tautas nobalsošana būtu arī pieņemto grozījumu atbalstītāju interesēs. Tautas nobalsošanā var balsot gan «par», gan «pret», tādējādi gadījumā, ja pilsoņu vairākums atbalstītu pieņemtos grozījumus, partijas vairs nevarētu tiem iebilst.
Parakstīšanās par tautas nobalsošanas sarīkošanu nebūt nav parakstīšanās pret pieņemtajiem grozījumiem, bet gan parakstīšanās par tiesībām paust savu viedokli pilsonības jautājumā.
Katram balstiesīgajam pilsonim ir jāizlemj, vai viņš vēlas izmantot savas Satversmē paredzētās tiesības piedalīties savas valsts politisko jautājumu risināšanā, vai arī vienaldzīgi palikt malā, ļaujot izlemt savā vietā šauram personu lokam.
