Dziesmas ir izskanējušas un dejas izdejotas, ir palikuši tikai iespaidi un atskaņas no svētkiem.
Dziesmas ir izskanējušas un dejas izdejotas, ir palikuši tikai iespaidi un atskaņas no svētkiem. Dziedātāji un dejotāji iepriecināja sagaidītājus, bet oficiālā atklāšana sekoja ar pārdomām. Ministru prezidenta G. Krasta runa gāja pie sirds, bet divi viņa pavadītāji runas lasītājs un applaudētājs palika neizprotami.
Pēc tam tika godināti diriģenti un virsdiriģenti, uz dziesmu kalna paaugstinājuma uzskrēja Rīgas pilsētas mērs ar pirmo dziesmu svētku karogu, sveica Latvijas cilvēkus un nodeva karogu Latgales novadam glabāšanai līdz nākamiem dziesmu svētkiem. Kāpēc zemgalieši paši to nedarīja, to es nezinu, bet būtu bijis daudz iespaidīgāk un arī sirsnīgāk. Kad oficiālā atklāšanas daļā bija beigusies bez Latvijas karoga klātbūtnes, atskanēja Latvijas himna kā noslēgums, bet Dziesmu svētku atklājums.
Bet lielos Dziesmu svētkus nemaz nenoslēdza ar Latvijas himnu, bet gan ar vienkāršu dziesmiņu «Mājās jāiet, mājās jāiet». Kāpēc tā, es atkal nezinu.
Pašā programmā pietrūka patriotiskās dziesmas, kā piemēram Leonīda Breikša «Svēts mantojums… », jo mūsu lielajam dzejniekam un mūsu tautas moceklim šogad palika 90. gadi. Šo, vai citu iemeslu dēļ korim neradās kontakts ar klausītājiem. Varbūt daudzas jaunās dziesmas bija par svešām, lai tauta varētu dziedāt līdzi.
Deju solis ritēja raiti, bet to daļu, kad starp dejotājiem parādījās stilizētas govis un brūns lācis, es nesapratu. Būs jāpadzīvo ilgāk, lai to izprastu, bet orķestri priecēja klausītāju sirdis.
