Līdz 1. jūlijam Jelgavā ielu tirdziņi oficiāli bija ierīkoti tikai trijās vietās: Pērnavas, Pasta un Sudrabu Edžus ielā pie automašīnu garāžām, informēja domes ekonomikas nodaļas darbiniece Līvija Jaunzema.
Līdz 1. jūlijam Jelgavā ielu tirdziņi oficiāli bija ierīkoti tikai trijās vietās: Pērnavas, Pasta un Sudrabu Edžus ielā pie automašīnu garāžām, informēja domes ekonomikas nodaļas darbiniece Līvija Jaunzema.
Pērnavas ielā, kur atradās sakņu un puķu tirdziņš, zemes īpašnieks Harijs Rodze neievēroja pilsētas domes noteiktās prasības, tādēļ pašlaik arī šajā vietā vairs nedrīkst nodarboties ar tirdzniecību. Taču iedzīvotāji ir pieraduši, ka šeit drīkst brīvi tirgoties, tādēļ turpina to darīt arī bez domes atļaujas. Līdzīga situācija ir arī daudzās citās ielās.
Nereti tantes, sasēdušās uz vecām kartupeļu vai banānu kastēm, garāmgājējiem piedāvā iepriekšējā dienā salasītās ogas un sēnes. Daudziem pilsētniekiem šāda sistēma ir krietns atvieglojums pirmkārt, klīstot pa slapju mežu, nav pašiem jāliecas pēc katras odziņas un jābaidās saķert ērces, un otrkārt, ja sakārojas ogu ķīseļa vai sēņu mērces, nav jāmē-ro ceļš līdz tirgum, atliek vienīgi aiziet līdz Pasta, Māras, Driksas vai vēl kādas tuvākas ielas tirdziņam un atdarīt savu maciņu. Ērtības sagādā arī apstāklis, ka tantes ar savu preci uz ielām ir atrodamas līdz pat vēlam vakaram.
Reizēm ir patīkami iet pa ielu, kuras malā glīti sakārtoti ziedi, taču atliek paskatīties uz pusizjukušajām kastēm, un patīkamās izjūtas pazūd. Gadās, ka nepatīkamu iespaidu atstāj arī pašas tirgotājas, kas līdzās ogām saliek vismaz sešus septiņus gadus vecas sporta čības, kurpes, aizvēsturiskus gludekļus un pulksteņus.
Aizvadītās nedēļas nogalē municipālās policijas darbinieki izdzenāja tirgotājus no kādreizējā tirdziņa teritorijas Lielajā ielā 49. Šeit tirdziņš beidza pastāvēt pirms trijiem, četriem gadiem, taču joprojām šeit varēja nopirkt puķes, ogas, sēnes, kartupeļus.
Zoja Ivanova pēc nesenā municipālās policijas «apciemojuma» bija viena no retajām, kas sadūšojās atnākt un šeit tirgoties. Viņa pastāstīja, ka ir slima, tādēļ nespēj iet tirgoties kur tālāk. Katru reizi viņa ejot pie zemes saimnieka, lai lūgtu atļauju tirgoties, un līdz šim tas nav iebildis. Pati viņa tirgojas tikai ar ziediem, kas bez pensijas ir vienīgais ienākumu avots.
Visa nopelnītā naudiņa tiek izmantota ceļa izdevumiem, lai varētu aizbraukt uz slimnīcu potēties. Ceru, ka kādreiz būšu atveseļojusies tiktāl, lai varētu tirgoties kur citur. Man ļoti nepatīk, ka daudzi tirgotāji laukumiņu pie veikaliem pārvērš par mistkasti. Riebjas skatīties, ko pēc sevis atstāj kartupeļu tirgotāji, viņiem ilgi stāvēt ir garlaicīgi, tādēļ tie nopērk saulespuķu sēklas, un tad visu dienu spļaudās. Pēc viņiem paliek mēslu kaudzes, taču parasti par vainīgiem uzskata tos, kas tirgojas ilgāk.
Puķu tirgotājas Pasta ielā apgalvoja, ka tirdzniecības vietas starp veikaliem ir daudz lētākas un labākas par nesen atklāto individuālā uzņēmuma «Marts» ziedu tirdziņu. Pārdevējas Monika Rimkus un Daiga Dzegare sacīja, ka labāk braukšot tirgoties uz Rīgu, nekā pie «privātajiem».
Skaidrs, ka tirdziņa īpašnieks noteiks pilnīgi visu, pat tirgošanās cenas, tā viena no pārdevējām.
Uzņēmuma «Marts» īpašnieks Aivars Mežinskis uzskata, ka patiesībā pārdevējas baidās no tā, ka tirdziņā tām būs jāuzvedas kārtīgi un kulturāli. Gluži loģiski, ka puķes stāvēs nevis stikla burkās, bet gan vāzēs, tāpat arī pašām pārdevējām jāsaprot, ka darba dienas beigās viss būs jānovāc, nedrīkstēs atstāt nedz papīrus, nedz saplēstas kastes.
Esmu dzirdējis, kā šīs sievietes savā starpā šausminās, ka es diennaktī par tirdzniecības vietu prasot septiņus, astoņus latus. Pie manis neviena no viņām nav bijusi, bet pašas izdomā pekstiņus. Starp veikaliem par puskvadrātmetru viņas maksā 50 santīmus, bet pie manis, kur ir pieklājīgi un glīti ierīkotas tirdzniecības vietas, viņas par diviem kvadrātmetriem maksātu Ls 1,18, kas ir daudz lētāk un ērtāk.
