Uz Zviedriju dodamies ar automašīnu «Renault 19». No Dobeles līdz Rīgai viss ir ļoti vienkārši, tālāk sākas nezināmais.
Uz Zviedriju dodamies ar automašīnu «Renault 19». No Dobeles līdz Rīgai viss ir ļoti vienkārši, tālāk sākas nezināmais. Rīgas pasažieru ostā mūs gaida prāmis «Russ», uz kura ir jānovieto automašīna.
Dokumentiem jābūt kārtībā
Iebraucot muitas zonā, šķiet, ka viss ir kārtībā, bet nē uz mūsu auto trūkst uzlīmes «LV». Braucam uz tuvāko «Shell» degvielas uzpildes staciju, iegādājamies vajadzīgo un traucamies atpakaļ, jo laika nav. Bet izrādās, ka auto civiltiesiskās apdrošināšanas uzlīme nav dokuments, vajadzīga polise, bet tā ir mašīnas īpašnieka kabatā, jo auto ir īrēts. Par šādiem gadījumiem kontrolpunktā ir domāts, un «Parex» laipni piedāvā savus pakalpojumus. Lai tiktu ārā no Latvijas, pietiek apdrošināties uz vienu dienu. Pēdējā brīdī uzbraucam uz prāmja.
Vētrā uzbrūk jūras slimība
Jau braucot pa Daugavu, vējš plēš matus no galvas un viļņi liekas melni un draudoši. Uz «Russ» ir ļoti maz pasažieru, bet prāmis, kaut arī vecs, liekas pievilcīgs. Lielajā restorānā piedāvā šovprogrammu. Skan ļoti vecas Paula dziesmas. Garastāvoklis visiem ir lielisks, bet jāiet taču gulēt rīt jāpavada 600 km pie stūres. Pieceļoties ir grūti nostāvēt, un kājas nu nekādi negrib spert taisnus soļus. Viens ir skaidrs vētra.
Kaut kā tiekam līdz kajītei un dodamies gulēt. Atrodoties horizontālā stāvoklī, vēl vairāk var just, kā kuģis svārstās, brīžiem esmu ar galvu sienā, brīžiem kājas no gultas ārā.
Šēras ir pasakainas
No rīta vējš ir rimis. Dodamies brokastot. Restorāna apmeklētājiem acīmredzami trūkst apetītes un sejas nebūt neizskatās labi. Caur logiem vērojamas šēras (tūkstošiem mazu saliņu, kas sedz visu jūru Zviedrijas pierobežā). Skats ir pasakains maza saliņa, uz tās maza mājiņa, daži koki, laivu piestātne, boja. Prāmis brauc tik tuvu klintīm, ka kokus gandrīz ar roku var aizsniegt.
Aizmirstam auto
Jo tuvāk Stokholmai, jo mājas kļūst lielākas un krāšņākas. Piestājot ostā, emociju pārņemti, aizmirstam par auto, kurš atrodas mašīnu klājā un kopā ar visiem pasažieriem dodamies uz izeju. Pusceļā attopamies, ka vajag taču automašīnu. Dodamies atpakaļ un no prāmja nobraucam pēdējie. Esam Zviedrijā.
Jātiek būs arī atpakaļ
Blakus terminālā nolemjam izņemt iepriekš pasūtītās biļetes atpakaļceļam ar prāmi «Regina Baltica». Tas izskatās daudz lielāks par «Russ». Biļetes saņemam ļoti ātri, un tā ir pirmā angļu valodas stunda.
Braukt ir viegli
Tagad jādomā, kā tikt uz mums vajadzīgā E 4 ceļa, kurš mūs aizvedīs līdz Engelholmai. Izrādās, ka pat karte nav vajadzīga, jo ik uz soļa ir norādījumi. Stokholmā satiksme ir bieza un ātrumi lieli, bet, pateicoties norādēm un braukšanas kultūrai, viegli iekļaujamies plūsmā. Vienā krustojumā gan iebraucu nepareizā joslā, bet, kad ieslēdzu pagriezienu, divas automašīnu rindas apstājas, lai palaistu nomaldījušos braucēju.
Izbraucot no Stokholmas, satiksme kļūst rāmāka un var atslābināties. E 4 ir automaģistrāle, kas savieno Stokholmu un Helsingborgu, kas atrodas pašā Zviedrijas dienvidu nostūrī. Jābrauc cauri visai Dienvidzviedrijai, jo mūsu mērķis ir Engelholma, kas atrodas dažus desmitus kilometru no Helsingborgas.
Ceļš ir ļoti labs, nevienas bedres, saulīte spīd, tikai vējš reizēm nelielo auto grib nopūst no ceļa.
Pārsvarā visi brauc ar atļauto 110 km/h ātrumu, tikai retumis mūs kāds apdzen. Uz ceļa visvairāk redz «Volvo» un «SAAB», pa kādam «Peugeot», bet ļoti maz mums tik pierasto vācu auto. No «smagajiem» līderi ir «Scania».
Ļoti bieži ceļš no abām pusēm ir klinšu ieskauts, reizēm šķiet, ka kalna galā tas beidzas, bet tad atkal paveras ieleja ar labi koptām lauku mājām. Tās visas ir nokrāsotas sarkanā krāsā ar baltiem lodziņiem.
Pēc nobrauktiem 300 km kādā labiekārtotā stāvvietā ēdam līdz paņemtos labumus. Tālumā redzams milzu ezers, gar kura piekrasti nāksies braukt gandrīz 70 km. Ir tik patīkami izlocīt kājas, aiziet uz labierīcībām un siltā ūdenī nomazgāt rokas. Laikam tādas pieturvietas Latvijā vēl ilgi nebūs ieraugāmas. Pēc īsas pauzes dodamies tālāk, ceļš vijas gar ezera krastu un braukšana nesagādā nekādas problēmas.
Braucam garām autorūpnīcai, kurā ražo slavenās «Scania», tad seko «SAAB» ražotne, netālu no tās gar ceļa malām novietoti «SAAB» lidmašīnu vecie modeļi, tas ir jauks akcents ainavā. Ceļa malā novietota arī franču «Peugeot» zviedru filiāle. Dienvidzviedrijā vispār vērojamas daudzu pasaulē pazīstamu firmu ražošanas filiāles. Netrūkst ne «Philips», ne «Sony».
Garām savam pagriezienam
Tā, mierīgi braucot, nemanot esam paskrējuši garām pagriezienam uz Engelholmu, jo esam jau iebraukuši Helsingborgā.
Kādā «SHELL»degvielas uzpildes stacijā vaicājam ceļu, tur to ļoti laipni izstāsta un pat uzzīmē. Satikšanās ar zviedru draugiem ir plānota pilsētiņas ledus hallē, kurā notiks starptautiskā izstāde.
Picas tiek sunim
Zviedri mūs sagaida ar neviltotu sirsnību, esam jau pazīstami no iepriekšējā Engelholmas apciemojuma, kā arī ir viesojušies Dobelē.
Pēc apsveicināšanās tiekam vesti vakariņās ar milzīgām amerikāņu picām. Vai nu iepriekšējās nakts vētras, vai garā ceļa dēļ apetītes tikpat kā nav un visa pasaule šūpojas. Neapēstās picas tiks Vivekas sunim, bet mūs nogādā hotelī.
Viss ir lieliski
Engelholma ir neliela provinces pilsētiņa ar 15 tūkstošiem iedzīvotāju, bet platības ziņā tā aizņem daudz lielāku teritoriju nekā Dobele, jo pārsvarā tur ir privātas vienstāva mājiņas. Ir protams arī daudzdzīvokļu nami, bet tie ar savu arhitektūru tikai papildina provinciālās kūrortpilsētiņas kopskatu.
Hotelī mums tiek ierādīts dzīvoklītis ar trim telpām: guļamistabu, labierīcībām un viesistabu, kas ap-vienota ar improvizētu virtuvi. Viss ir lieliski, netrūkst nedz silta ūdens, nedz augļu ledusskapī. Par mums tiek domāts.
Otrā dienā mums ir oficiālais darbs izstādē prezentēt Dobeles rūpnīcas izstrādājumus, bet vakariņās ejam pie Vivekas.
Kaut tā būtu pie mums
Kājām dodoties uz hoteli, varam vērot pilsētiņas nakts dzīvi, neviena dzīvokļa logus nesedz biezi aizkari, ja tevi kas interesē, vari ielūkoties svešā guļamistabā. Uz ielām ir ļoti daudz jauniešu, jo notiek balle. Lai šādās ballēs bērni ko sliktu nesadara, vecāki kopā ar policistiem viņus uzmana. Pati pilsētiņa ir tik skaista, tik sakopta, ka ļoti gribas, lai arī Dobelē kādreiz izskatītos tāpat.
Nākamajā dienā atkal izstāde, kur mūs apciemo Zviedrijas latvieši, kas mūsu fotogrāfijas ieraudzījuši vietējā laikrakstā. Ir patīkami gan mums, gan viņiem atkal parunāt latviski un apspriest politiskos un ekonomiskos Latvijas jaunumus.
Izstādes oficiālais noslēgums un vakariņas notiek naktsklubā diskotēkā vecā dzelzceļa noliktavā. Iekārtojums ir ļoti savdabīgs no veca koka līdz ādas dīvānam. Visinteresantākais tur ir kompjūters, kurš nepārtraukti rēķina un, ja pēc kāda dzēriena krītas pieprasījums, uzreiz tiek samazināta tā cena, tas redzams uz liela ekrāna un apmeklētājiem ir iespēja mainīt savu izvēli. No sākuma pie mūsu galda valda oficiāla atmosfēra, bet laika gaitā visi atraisās, notiek pat tā, ka mēs dažas frāzes esam apguvuši zviedru mēlē, bet zviedri sāk runāt latviski.
Ziemeļjūra tiekas ar līci
Nākamā diena ir brīvdiena un tā tiek pavadīta pie dabas krūts. Braucam uz zemes ragu, Kur Ziemeļjūra tiekas ar līci, nu gluži kā Latvijā, tikai daba atšķiras. Vispirms mums ir jākāpj kalnā, bet tad 180 km uz leju pa akmeņu krāvumiem. Kaut kur tālu lejā ir jūra un tas ir mūsu mērķis. Kāds īpatnis šai vietā no visiem koku gabaliem, ko jūra izskalojusi, ir uzcēlis instalācijas. Skats uz akmeņu fona ir iespaidīgs. Jūra krastā ir izvietojusies uz milzu akmeņiem, starp kuriem skalojas ūdens, jo sauszemes šeit nav. Tālāk jūras krastā tas pats cilvēks, kurš būvējis koka konstrukcijas, tagad no maziem akmeņiem ceļ pili, tā gan vēl nav pabeigta.
Pēc laiskošanās saulītē sākas grūtais atpakaļceļš. Kāpjot augšup, sevi liek manīt sēdošais darbs. Pa ceļam vēl iegriežamies kūrortpilsētiņā Mollē. Tā ir bagātnieku pilsētiņa, kur liela daļa Stokholmas biznesmeņu pavada atvaļinājumu.
Atpakaļceļsšir sācies
Pēc atgriešanās hotelī, nekur doties vairs negribas. Atvadāmies no draugiem, jo ciemošanās Engelholmā ir beigusies. No rīta ir grūti pamosties, bet, ja vēlamies apskatīt Stokholmu, ir jādodas ceļā. Stipra kafijas krūze kārtīgi sapurina un mājupceļš var sākties.
Līdz Stokholmas ostai vējš jau liekas pazīstams. Novietojam automašīnu ostas stāvlaukumā, bet samaksājam, jo esam daudz ko iemācījušies, un ar pilsētas autobusu dodamies uz centru.
Diemžēl laika apstākļi mūs nelutina un sāk līt lietus. Tam mēs neesam gatavi. Nedaudz izmirkuši un apstaigājuši centru, nolemjam, ka Stokholma nav Zviedrija, jo krasi atšķiras no Dienvidzviedrijas pilsētām, kurās pabijām. Tā nav ne tik sakopta, ne tik pievilcīga. Varbūt vainīgs lietus, varbūt nogurums, bet mēs neesam sajūsmā. Braucam atpakaļ uz ostu.
Kā jau paredzēts, uzbraucam uz prāmja «Regina Baltic». Gan no ārpuses, gan no iekšpuses tas krasi atšķiras no «Russ». Šeit ir daudz greznāks iekārtojums un pasažieru ir nesalīdzināmi vairāk.
Nakts paiet ļoti mierīgi un Tallinas osta mūs sagaida agrāk nekā bija plānots. Steidzīgi savācam mantiņas un skrienam pēc sava auto. Nobraucot no prāmja, mūs sagaida tik pazīstamā krievu valoda. Vēl tikai kādi nieka 400 km līdz Dobelei. Braucot pa Tallinu, uzreiz var manīt atšķirību no Stokholmas. Ceļu var atrast tikai pēc intuīcijas, un bedres nesaudzē mūsu auto.
Ir gūta laba ceļojuma pieredze, un arī jūs varat mācīties no mūsu kļūdām.
