Gribu pastāstīt par vienu sava suņa mocītāju. Vārpu ielas galā (tuvāk tirgum) viens tāds būvē sev māju (pili), bet savu suni tur badā piesietu pie mājas stūra.
Gribu pastāstīt par vienu sava suņa mocītāju.
Vārpu ielas galā (tuvāk tirgum) viens tāds būvē sev māju (pili), bet savu suni tur badā piesietu pie mājas stūra. Nav zināms, kad viņš to baro un vai vispār to dara, jo viņš pats tur nedzīvo, bet atbrauc tikai būvēt. Suns ir noliesējis līdz beidzamajam, guļ smiltīs zem dēļiem, jo līdz būdai nevar tikt ķēde ir par īsu. Tur stāv divi tukši katli, droši vien, lai cilvēki domātu, ka viņš to suni baro, bet pat trauciņš ar ūdeni nav nolikts. Kur nu vēl lielāku cietsirdību pret savu dzīvnieku! Rakstu tādēļ, ka es vienaldzīgi nevaru noskatīties uz nelaimīgo dzīvnieku. Es pa to ielu eju uz tirgu.
Es zinu, ka ne redakcija, ne kāda cita iestāde viņam nepavēlēs barot dzīvnieku, bet tomēr cilvēki izlasīs laikrakstā, varbūt arī suņa saimnieks, un, kas zina, varbūt arī viņam pašam ierunāsies sirdsapziņa, ka tā nevar izturēties pret suni.
