Mīlestība – zelta bezdelīga. Negaidot tā mūsu dzīvi skar.
Mīlestība – zelta bezdelīga.
Negaidot tā mūsu dzīvi skar.
Lido nezināmā tālē
bezgalīgā
Un tad pēkšņi līdzās
būt jau var.
Mirkli jūtam slaido
spārnu vēdas,
Zelta putekļi pār mūsu
dzīvi birst…
Atstājusi ceļā zelta pēdas,
Sakiet, kādēļ mīlestība
mirst?
Varbūt nevērīgi pagāja
kāds garām,
Varbūt skarbus vārdus
teicis kāds.
Arī paši aizvainot
mēs varam,
Nepiedot, kad saīdzis
ir prāts.
Tikai tad, kad vētrā
koki līgo,
Apmācies un drūms
ir debesjums,
Smiltīs nedzīva guļ
melna bezdelīga.
Kur gan palicis tās
skaistais zeltījums?
