«Pēc klusuma vistuvākais, kas spēj izteikt neizsakāmo, ir mūzika,» secinājis angļu rakstnieks Oldoss Hakslijs.
«Pēc klusuma vistuvākais, kas spēj izteikt neizsakāmo, ir mūzika,» secinājis angļu rakstnieks Oldoss Hakslijs.
Mazliet simbolisks, skaists un neaizmirstams 6. Starptautiskā senās mūzikas festivāla mirklis bija zviedru ansambļa «Laude Novella» koncerts Bauskas pils vecajā tornī.
Tornī klausītāji izvietojās gar sienu mūriem un skatu laukumā torņa augšā, bet mūziķu duets pašā apakšā torņa vidū. Izjūtas patiprināja vide: vai tā bija krēsla un pustumsa torņa mūros, vai skatu laukums, līdz kuram brīvi un brīnumaini nonāca tik klusā «Laude Novella» mūzika, un no kura pletās pasakainas ainavas putna lidojuma augstumā. Tikpat pasakaina bija mūzika… Zviedru sniegums burtiski hipnotizēja klausītājus. Kaut arī parasti «Laude Novella» repertuārā skan 14. un 15. gadsimta mūzika, šoreiz viņu repertuārs bija vissenākais 11., 12. un 13. gadsimta mūzika.
«Laude Novella» mūziķi Bauskā bija Ute Gēdeke (Ute Goedecke, soprāns, blokflauta, gotiskā arfa) un Pērs Matsons (Per Mattsson, viduslaiku vijole, sinfonija), bet citkārt viņiem pievienojas arī Stefan Wikström un Johan Folker.
U.Gēdekei vaicāju, kā tas veidojies, ka «Laude Novella» ir vissenākā mūzika šai festivālā?
Šajās ļoti vecajās dziesmās ir liela nopietnība un dziļums, kas mūs pievelk. Melodijas un harmonija ir viena daļa, otra garīgums. Šādā senās mūzikas materiālā ir vienkāršība, ja ņem vērā tikai vienu pusi, taču no otras nāk spēks un dziļums. Tie ir ļoti iedvesmojoši un iespaidojoši… Es to nespēju izsacīt vārdiem, saka dziedātāja un mūziķe.
Tikpat sapņains un vārdos neizsakāms bija «Laude Novella» koncerta noslēgums senā torņa pustumsā… Līdztekus ziedu pušķiem no torņa augšas uz mūziķiem lēni un krāsaini nobira svaigu rožlapiņu simti, piepildot torni ar smaržu un senatnīgu romantiku.
