Šīs Raiņa dzejoļa rindas zina vai katrs, taču sekot šim aicinājumam nesteidz.
Šīs Raiņa dzejoļa rindas zina vai katrs, taču sekot šim aicinājumam nesteidz. Cik bēdīgs ir iznākums, kad patstāvīgi nedomājošu, viegli ietekmējamu, naivu pilsoņu masa ievēl likumdevējus, redzams kā uz delnas: ir gana dzirdēts, ka Saeima nekam nederot. Bet vai tad deputāti paši sevi augstajā namā ielikuši? Tie skaļākie brēcēji un vaidētāji palaikam paši ir arī savas un daudzu līdzpilsoņu nelaimes autori. Vienas sabiedrības daļas nesajēdzības dēļ jācieš visai valstij. Tomēr nav dzirdēts, ka kāds pašreizējās vadības ievēlētājs būtu atzinies par līdzvainīgu, piemēram, miljonu pazušanā.
Cilvēkam, kas dzīvo iedomu pasaulē, ar vārdiem nav līdzams varbūt dzīve viņu reiz atmodinās. Pārējiem atgādināšu par dažiem propagandas trikiem, kas, kā jau daždien reklāma, balstīti pūļa psiholoģijā: neizlec un neatpaliec, ej kopsolī!
Čakla zemture un «Lauku Avīzes» lasītāja sapratusi tauta ir par Šķēli! No pārdesmit laikraksta aptaujātajiem tikai viens savādnieks šo neatbalstīšot.
Cits gadījums. Televīzija uz ielas intervē garāmgājējus: par ko viņi balsotu? Izrādās, ka visi no ekrānā tikušajiem samīlējušies kādā no pašreizējām varas partijām.
Trešais piemērs socioloģiskās aptaujas. Ja ticam tām, atbalsts «naudasmaisiem» ir iespaidīgs, vienīgi sociāldemokrātiem palicis mazs piekritēju pulciņš.
Diezin vai visi ir sapratuši, ka avīzē publicētais nerāda neko citu, kā vien redakcijas simpātijas kas tām neatbilst, pazūd papīrkurvī. Tik pat viegli (izgriežot kadru) pie vēlamā rezultāta tiek televīzija. Cik vērtas ir prognozes un aptaujas, rādīja iepriekšējās vēlēšanas, kad nepareģotie zīgeristiešu panākumi dažam labam radīja zobu klabēšanu. Še jāatzīmē viens apstāklis tautas kustība «Latvijai» neslēpj, ka, nākusi pie varas, tā viesīs skaidrību daudzās tumšās lietās, ko pašreizējais režīms notušē vai slēpj. Ne vienam vien dižvīram tad draud gan salaupīto miljonu zaudējums, gan sēdēšana aiz restēm. Zinādams, kam pašlaik Latvijā ir teikšana, ne katrs vēlētājs jūtas tik drošs par savu darbu un amatu, lai izpaustu, par ko patiesībā nolēmis balsot.
Aizvadītajā laikā bagātnieki kļuvuši vēl bagātāki, bet tautas vairumam ciešāk nācies savilkt jostu. Objektīvi spriežot, Kostandam, Čerānam, Mauliņam un citiem kustības «Latvijai» pārstāvjiem šoruden vajadzētu saņemt vēl daudz iespaidīgāku atbalstu nekā pirms trim gadiem. Šo deputātu lietderīgās ierosmes gandrīz vienmēr ir noraidītas, pat noklusētas, taču opozīcija ir pierādījusi gribu un spēju risināt problēmas. Valdošo partiju prestižs ir nokrities tik zemu, kā vēl nekad.
Demokrātijā ir parasts ja vēlētājs ar valdību nav apmierināts, viņš balso par opozīciju. Latvijā ir iespēja rīkoties tāpat, jo starp daudzajām partijām ir trīs opozīcijas partijas, kam ir izredzes tikt Saeimā jau minētā labējā tautas kustība «Latvijai», sociāldemokrāti un vēl boļševistiskie sociālisti ar Rubiku kā vadoni.
Jaunās partijas ar Šķēli un Paulu priekšgalā, lai kā tās reklamētos, par opozīciju uzskatīt nekādi nevar. Abas pārstāv atsevišķus grupējumus tajā pašā centriskajā kastā, kas Latvijā izrīkojas jau astoto gadu.
Pilsoņi, kas ar esošo stāvokli ir apmierināti, par opozīciju nebalsos. Viņi var izvēlēties jebkuru citu sarakstu vai kas visvienkāršāk nepiedalīties vēlēšanās vispār.
