Vēstures avotos minēts, ka Sesavas pagasta iedzīvotāji 16. gadsimtā bija sadalīti divās vakās, t.i., muižas pagastos.
Vēstures avotos minēts, ka Sesavas pagasta iedzīvotāji 16. gadsimtā bija sadalīti divās vakās, t.i., muižas pagastos. Līdzīgi kā citās vakās, arī sesavnieki bijuši «pilni vīri» arklinieki, pusarklinieki, ceturtdaļarklinieki, asmītnieki, kājnieki jeb iebūvieši, brīvzemnieki.
1566. gadā sesavnieki nodevas maksāja «kunga tiesai»: pa vienai mucai rudzus, miežus, auzas, maksāja divas markas vakas naudu, 12 šķiliņus «mestra naudu», bet «medību tiesa» sastādīja pa vienam pūram rudzu un miežu. Bez minētā vēl bija jāmaksā «muižnieku tiesa»: pa vienam pūram rudzu, miežu, auzas, viena aita, trīs vistas, 10 mārciņas dzijas, viena ass malka, 4 dēļi, divi balķi, 10 sētas mieti. Atšķirībā no Mežmuižas un Viskaļu zemniekiem, sesavniekiem nodevās nebija jādod olas, vasks un medus.
Kopumā nodokļu labības daudzums, apmēram, bija 373,32 kg rudzi un mieži, 139,99 kg auzas.
Brīvzemnieki bija padoti Kurzemes un Zemgales hercogistes virssekretariātam. Jau kopš Livonijas ordeņa valsts laikiem 14. 15. gadsimtam viņu uzdevums klaušu vietā bija galma pasta nogādāšana. Arī hercogistes pastāvēšanas gados tas bija viens no svarīgākajiem un atbildīgākajiem uzdevumiem. Šo amatu pildīja Tukuma, Kandavas, Kuldīgas un Jelgavas novada brīvzemnieki. 16. gadsimta sākumā Jelgavas novadā bija viens brīvzemnieks Viskaļu mižas pagastā un četri – Svirlaukā. Ap 1566. gadu Svirlaukas muižas pagasta brīvzemniekus jeb brīvļaudis piedalīja Sesavas pagastam. Viņu pienākumi formulēti «žēlastības grāmata», kuru 1599. gada 14. jūlijā izsniedza Kurzemes un Zemgales hercogiene Anna Ketlere. Tajā teikts:
«Mūsu Sesavas brīvzemnieki Butķēni Jemēns, Mertelis, Vaitiķis, Ērmanis arī turpmāk paliks brīvībā. Par to viņu pienākums ir katrubrīd ar saviem zirgiem un ratiem uz savu lēsi un ar savu pārtiku doties hercoga galma uzdevumā uz Lietuvu, Poliju vai citur, kurp tas būtu vajadzīgs ar sūtījumiem vai kā pavadoņiem.»
Pļaujas laikā brīvzemniekiem bija jādod muižai pieci pļāvēji un jāmaksā nodevās puse no parastās tiesas, bet «kunga tiesa» ik gadu Miķeļos naudā 500 markas jeb 11 Alberta dalderi.
Vēl 17. gadsimta vidū Sesavas brīvzemnieki saglabāja savas sīko leimaņu privilēģijas, kalpojot hercogam par grāmatnešiem vai citus pienākumus velkdami, Brīvzemnieka tiesības varēja mantot tikai pa vīrieša līniju. Viņiem nebija jāpilda visas muižas nodevas, bet daļa jāmaksā naudā.
Interesants ir kāds dokuments, kura noraksts datēts ar 1630. gada 23. decembris, to parakstījis hercogs Fridrihs Dobelē:
«Sesavas Butķēnu brīvzemnieku dzimta ir ārkārtīgi «savairojusies» kā ar dēlu piedzimšanu, tā arī ar brīvzemnieku meitu vīru novietošanu brīvajos zemes gabalos.
Dokumentā minēti Butķēnu dzimtas pārstāvju vārdi Vaitis, Valants, Matīss, Kaspars, Marks ar dēlu Jāni, Incēns. Hercogs Fridrihs gan gribēja pārvietot Butķēnu dzimtā neprecētos vīrus ar ģimenēm uz citu vietu, bet tā kā viņi bija iekopuši zemi Sesavas pagastā, tad lūdza atļauju tur arī palikt. Hercogs arī atļāva un Butķēni pārvietoti netika. Tā nu vēl 17. gadsimtā Sesavas brīvzemnieki baudīja hercoga privilēģijas un visa dzimta turpināja dzīvot Sesavas pagastā.
Tā ir tikai viena no savdabīgākajām vēstures iezīmēm, kas cauri gadsimtiem atšķir Sesavas pagastu no citiem Jelgavas novada pagastiem.
