Savu nepatīkamo un Joahimam Zīgerista kungam adresēto stāstu sākšu ar pagājušā gada 30. martu, kad iestājos par biedru viņa kustībā «Latvijai».
Savu nepatīkamo un Joahimam Zīgerista kungam adresēto stāstu sākšu ar pagājušā gada 30. martu, kad iestājos par biedru viņa kustībā «Latvijai». Par viņu ļoti daudz runāja, rakstīja, rādīja televīzijā. Daudzi, sevišķi vecākā gadagājuma cilvēki, noticēja viņa runām, vēlēšanu urnās iemeta kartiņas, kas pauda atbalstu šai kustībai.
Uz kustības «Latvijai» biedra veicinātāja apliecības pēdējā vāka par kustības programmu rakstīts sekojošais: «Labākus dzīves apstākļus visiem. Latvija miera un saticības zeme.» Prātā paturot pirmo punktu par dzīves apstākļiem, pagāja vēlēšanas. Palika cerības. Tā sanāca, ka šovasar apmeklēju J.Zīgerista Rūpju biroju Rīgā. Būtu zinājusi, ko tas nozīmē, nekad nebūtu pazemojusies tā konsultantiem un pirms tam uz Rīgu rakstījusi. Vārdu «pazemojusies» rakstu tāpēc, ka pēc apmeklējuma tieši tā arī jutos.
Savos grūtākajos brīžos esmu pieradusi visu darīt pati un nekad neeju lūgties tik augstiem kungiem. Taču, kad 24. jūlijā saņēmu no Rīgas otru atbildes vēstuli uz savu kādreizējo sūtījumu, metu kaunu pie malas un, pēdējos santīmus sagrabinājusi, šo otrdien devos uz Rūpju biroju. Tiesa, pirms tam tā kā piezagās doma par pirmsvēlēšanu laiku, jo šajā pusotrā gadā kopš esmu kustības «Latvijai» biedre, par mani, maniem dzīves apstākļiem un cilvēku kā tādu neviens neinteresējās.
Nepārprotiet, negribu sūdzēties, vienkārši aprakstīt, kā Rūpju birojā cilvēkus sagaida. Pēc pieklauvēšanas durvis Ģertrūdes ielā 64 atvēra vīrietis un tūlīt stingrā balsī noprasīja: «Ko jūs gribat? Šodien nav pieņemšana!» Tajā pašā brīdī man dūša saskrēja papēžos. Kā, dzīvojot Jelgavā, es varēju zināt par pieņemšanas dienām?
Vīrietis tomēr ielaida iekšā un lika pagaidīt kāpņu telpā. Iznāca otrs vīrietis un uzdeva to pašu jautājumu. Atbildēju, ka gribu parunāties un izteicu savu ierašanās iemeslu. Saņēmu atbildi, ka Zīgerista kungs ir slims un atrodas Vācijā. Es neprasīju ne zāles, ne paku, bet nelielu palīdzību sadzīvē. Kaut arī es, būdama bārene no nepilna gada vecuma, esmu mācījusies visam pāri tikt saviem spēkiem, tomēr reizēm nasta liekas pārāk smaga. Tālāko nav vērts atkārtot. Manis teiktais īsumā tika atstāstīts biroja konsultantiem un kāds kungs atbildēja, ka neko nevar darīt, kaut arī es neesmu cilvēks no ielas.
Tātad Rūpju birojs neko nevar darīt, bet man kā vēlētājam un kustības «Latvijai» biedrei jāpaliek ar cerību sirdī par programmā minētajiem labākiem dzīves apstākļiem salīdzinājumā ar pašreizējo «ūķi». Ar cerību, ka, bezdarbniece būdama, pārvarēšu kritisko stāvokli un nebūšu no tā paša «ūķa» izmesta.
Ceru, ka ar «Ziņu» starpniecību par attieksmi pret Rūpju biroja apmeklētājiem uzzinās arī Zīgerista kungs.
J.S. no Zirgu ielas
