Visam ziemas saulgriežu periodam raksturīga ķekatās iešana, kad maskās tērpušies ķekatnieki ar dziesmām, dejām un jautrām izdarībām, staigājot no mājas uz māju, pēc senajiem ticējumiem, nesa sētai svētību, bet cilvēkiem – labas dzīves vēlējumus.
Visam ziemas saulgriežu periodam raksturīga ķekatās (budēļos, čigānos) iešana, kad maskās tērpušies ķekatnieki ar dziesmām, dejām un jautrām izdarībām, staigājot no mājas uz māju, pēc senajiem ticējumiem, nesa sētai svētību, bet cilvēkiem – labas dzīves vēlējumus. Mūsu senči budēļos gāja no Mārtiņiem līdz Meteņiem, bet tieši pa vidu – Ziemassvētkos – maskošanās sasniedza kulmināciju.
Vārds “budēlis” cēlies no vārda “budīt”, kas nozīmē mudināt, skubināt. Tāds arī bijis budēļu izdarību uzdevums: mudināt ļaudis nepadoties tumsas un ļaunuma ietekmei, veicināt patiesību un izskaust nepatiesību, vairot prieku un nest sētā auglību un svētību. “Ziņas” centās izzināt, kā čigānos gāja mūsu senči, kādas maskas veidoja un ko ķekatās darīja.
Budēļu saime – krāšņa un atraktīva
Budēļos gājēji gatavojās laikus, izvēloties ne tikai atbilstošu masku, izdarībām un laika apstākļiem piemērotu apģērbu, bet arī sarūpējot priekšnesumu. Turklāt runājot vajadzēja mainīt balsi, lai ķekatnieks netiktu atpazīts – tas bija liels gods. Plaši tika izmantota grimēšanās un dažādi ikdienā pieejami līdzekļi.
Senči budēļu maskās attēloja pārdabiskas būtnes, piemēram, velnu, raganu; dzīvniekus – galvenokārt lāci, kazu, āzi, dzērvi, zirgu; dažādus priekšmetus – dzirnavas, siena kaudzi, labības kūli, kā arī cilvēkus (garo sievu, mazo vīru, čigānu, žīdu) un augus – kāpostgalvu, sēni, koku. Maskām lielākoties bija simboliska nozīme, piemēram, vilks apzīmēja ļaunumu un tumsu, lācis – tūļīgumu un slinkumu, kaza – labos tikumus un gaismu, savukārt dzērve – gudrību un apdomību.
Viena no pazīstamākajām senlatviešu ķekatnieku maskām bija lāča maska, jo senči ticēja, ka lācis ar rūkšanu aizbaida ļaunos garus. “Lāci” pagatavoja no diviem uz āru apvēstiem kažokiem – vienu uzvilka uz rokām, otru uz kājām. Šādam lācim bija arī savs pavadonis jeb dīdītājs, kas to vedis pavadā.
Dzērves masku pagatavoja, apgriežot kažoku uz otru pusi un vienā piedurknē iebāžot nūju ar imitētu dzērves galvu galā vai cirvi ar visu kātu. Cirvja pietam abās pusēs piesēja karotes, kas izskatījās pēc ausīm, un pielika knābi.
Ierasta bija arī pārģērbšanās par nāvi, kad ķekatnieks sev uzsedza baltu palagu un no rāceņiem pagatavoja liekos zobus. Šāds budēlis vienā rokā turēja dunci (vēlams koka, lai nejauši nesavainotos), kas bija notraipīts sarkans, bet otrā nesa šķīvi ar kādu degošu vielu. Šīs uguns liesmās nāves seja izskatījās bāla, līķim līdzīga. Apsedzoties ar palagu un pieliekot ragus, bārdu un asti, darināja buka masku. Savukārt divi cilvēki no koka celmiem izgatavoja ķekatu zirga galvu (šim nolūkam derēja arī filca zābaks), no divām kārtīm izveidoja mugurkaulu, ko pārklāja ar palagu, un zirgs bija gatavs.
Atbilstošas izdarības vairo labklājību
Ķekatu gājienam bija arī tikai tam vien raksturīgas izdarības – staigāšana no mājas uz māju, atraktīvi dialogi starp atnācējiem un mājas ļaudīm, mielasta prasīšana, laimes un labklājības vēlējumi, apdziedāšanās, katrai maskai raksturīga izturēšanās un darbošanās. Tas viss veidoja tradicionāli izstrādātu sižetisku spēli ar sarunām, dziesmām, dejām un rotaļām. Ņemot vērā, ka šīm darbībām bija maģisks, svētību nesošs spēks, sagaidot un uzņemot budēļus, sētā valdīja viesmīlības likums – katrā mājā budēļus gaidīja cienasts un dāvanas.
Budēļu vadonim, kas vadīja ķekatnieku pulku, allaž līdzi bija rīkste, ar ko nopērt visus mājas ļaudis. Viņš arī pārbaudīja, vai mielasts sagatavots, vai istabas sakoptas, trauki tīri, vai bērni paklausīgi un mācās lasīt. Ķekatnieki atnesa svētību ikvienai vietai, kur tie mēdza uzturēties.
Iemīļota ķekatu rituālā bijusi arī dažādu saimniecības rīku un priekšmetu zagšana un pēc tam to izpirkšana. Arī šī spēle radīja jautru rosmi un ļāva svētkus noslēgt ar draudzīgu sadzīvi kaimiņu un radu starpā pie mielasta galda. Kad viena māja nosvētīta, ķekatnieki devās uz nākamo, lai vēlētu labklājību tās ļaudīm.
Toreiz, kad ziema bija dziļāka
Marijas tante no Sesavas pagasta stāsta, ka savulaik kopā ar citiem jauniešiem Ziemassvētku laikā sarosījās, lai dotos ķekatās. “Gatavošanās šim pasākumam sākās jau labu laiku iepriekš, kad katrs veidojām maskas. Parasti čigānos gājām piecu sešu cilvēku kompānijā, un mūsu barā bija gan kažokā tērpies lācis, gan nāve izkapti rokā, gan čigāniete, gan vīrs uz siena kaudzes. Tās maskas izveide prasīja īpaši lielu darbu, jo cilvēks uzvilka kuplus brunčus, zem kuriem novilka stīpu, un tos blīvi apšuva ar siena kušķiem, pie vidukļa piestiprināja lupatām piebāztas zeķes, galvā uzlika cepuri, izkrāsoja seju, un izskatījās tā, it kā viņš sēdētu uz siena gubas,” viņa atceras.
Vienu gadu draugi nolēmuši svinēt Ziemassvētkus kādā attālā mājā, pat dabūjuši zirgu, lai ātrāk līdz tai nokļūtu. “Gatavoties sākām jau 24. decembra pēcpusdienā, un pret vakaru nospriedām, ka pa ceļam varam iebraukt arī citās mājās. Sasēdāmies kamanās un devāmies ķekatās,” Marijas tante bilst, ka toreiz cilvēki bijuši laipnāki un atsaucīgāki dažādām svētku izdarībām, un turpina: “Bija noruna – kad mūsu barvedis trīs reizes sasit plaukstas, jādodas prom, un tā pa kādai pusstundai paviesojāmies vairākās sētās. Dziedājām, dejojām, savukārt saimnieki par to pacienāja ar pīrāgiem un kaut ko stiprāku, turklāt allaž vēl iedeva ceļa kāju.” Viņa stāsta, ka mājās, kurās bijuši bērni, nereti izcēlies tracis, jo mazie, ieraudzījuši dīvainos ērmus, nobijās ne pa jokam, taču, kad ar ciemiņiem aprada, dejoja un dziedāja līdzi. Un tā līdz vēlam vakaram, kad ķekatnieki sakūra ugunskuru sētā, kur bija paredzētas svinības.
Kundze teic, ka tagad ķekatnieki Ziemassvētku vakarā un Jaungada naktī klauvē pie viņas mājas durvīm un par to saimniece ir priecīga, vēlīnos ciemiņus allaž pacienā ar pīrāgiem, konfektēm un citiem našķiem. “Galvenokārt ķekatnieki ir bērni, kurus redzu diendienā, taču, šķiet, septiņdesmitajos gados svētku vakarā bieži iemaldījās krietni iedzēruši pieaugušie, taču arī viņi tika pacienāti. Tā nu reiz būt – ja mājās ienācis cilvēks, lai arī kāds, viņš jāpacienā. Protams, ja atnācējs sāka uzvesties pārāk bravūrīgi, palūdzu aiziet,” Marijas tante vērtē, ka pašlaik jaunieši kļuvuši kūtrāki. Krāšņās ķekatnieku maskas zaudējušas simbolisko nozīmi, un jaunie lielākoties izlīdzas, vienkārši nomaskējoties un sakrāsojot seju.
Taču ķekatnieki paliek ķekatnieki, un kundze tomēr tic, ka viņi ikvienā mājā ienes svētību un labklājību, tādēļ nesteidzas tos raidīt laukā. Gluži pretēji – atnācēji tiek iztaujāti un pārbaudīta viņu apķērība. “Kas tas ir – tur var ieiet komandieris ar pulku, bet auns ar ragiem ne?” šāgada budēļiem sarūpēto mīklu atklāj Marijas tante.
Raksta tapšanā izmantoti Marģera un Māras Grīnu, Edītes Olupes pētījumi par gadskārtu ieražām.
