Kā Ziemassvētkus svinēja agrāk? Par to raksta mūsu klasiķi – Anna Brigadere triloģijā «Dievs. Daba. Darbs», Edvarts Virza poēmā prozā «Straumēni».
Kā Ziemassvētkus svinēja agrāk? Par to raksta mūsu klasiķi – Anna Brigadere triloģijā “Dievs. Daba. Darbs”, Edvarts Virza poēmā prozā “Straumēni”. Ziemassvētkus bieži savās atmiņās piemin un salīdzina represijās cietušie pēc neatkarības atjaunošanas izdotajā memuāru literatūrā. Tomēr šis temats nešķiet izsmelts, laika gaitā parādās jauni akcenti.
Pirmām kārtām mūsu vecāko laikabiedru bērnības atmiņas stāsta par Ziemassvētkiem pirmās brīvvalsts laikā. Šķiet, tolaik tie bija piepildītāki, bez komerciālas uzbāzības. Bet jāņem vērā arī tas, ka bērnība jau parasti visiem bijusi “saules zeme”.
Padomju laikā vienā otrā latviešu ģimenē šajos saulgriežos slēdza radio un Rietumu stacijās meklēja Ziemassvētku mūziku. Savlaicīgāk, nekā to vajadzētu politiski atzītajai Jaungada svinēšanai 31. decembrī, tika iegādātas eglītes, ko aiz nolaistiem aizkariem vispirms dedza Ziemassvētku vakarā.
Svētkos vienoja “Balticum”
Kā ziemas saulgriežus svinēja pirms gadiem sešdesmit un divdesmit pieciem pierakstījusi skolotāja Valda Silantjeva. Lūk, viņas vecāku Artūra un Martas Grābekļu atmiņas.
“Lauku mājās svinēja Ziemassvētku vakaru – izpušķoja eglīti ar svecītēm, spīguļiem, vārīja auksto gaļu, cūkas šņukurīti ar zirņiem, izcepa baltmaizi, uzbrūvēja alu. 24. decembra vakarā iejūdza zirgu ragavās un devās uz baznīcu. Pie loka vai ilkss piesēja zvanu, lai sadzirdētu citi braucēji. Tas bija paprāvs vara vai misiņa zvans. Pirms tam parasti neēda. Radi un kaimiņi satikās dievnamā. Pēc atgriešanās no baznīcas mājās eglītē aizdedzināja svecītes, vecāmāte skaitīja lūgšanas, nodziedāja kādu dziesmiņu un tad ķērās pie svētku mielasta. Arī 25. decembrī no rīta brauca uz baznīcu. Pirmajos un Otrajos Ziemassvētkos dažās mājās sapulcējās radu saime.
No Ziemassvētkiem līdz Jaunajam gadam jaunieši gāja budēļos jeb čigānos. Parasti kažoku izvērsa uz otru pusi un tēloja lāci. Mājās iegājuši, “čigāni” padancoja. Ja bija labi un godīgi, saimnieks uzcienāja ar pašu ceptiem cepumiem – tā jaunie gāja no mājas uz māju. Arī 31. decembra vakarā brauca uz dievkalpojumu. Mājās galdā lika cepumus, pašceptu baltmaizi, pīrāgus. Naktī uz 1. janvāri lēja laimes no parafīna vai svina.”
Un otrais pieraksts, kas stāsta par padomju laiku, kad daudz latviešu jauniešu mācījās Krievijā. Ļeņingradas Kalnu institūtā septiņdesmito astoņdesmito gadu mijā ģeofiziku studēja arī V.Silantjeva. Apbrīnojamā kārtā padomju Ļeņingradā darbojās baltiešu studentu apvienība “Balticum” (domājams, šai organizācijai varētu būt senas saknes). Viena no tās tradīcijām bija Ziemassvētku balle, kad sanāca kopā igauņi, latvieši un lietuvieši. Svinēšana gan nesaistījās ar rimtu ģimeniskumu, bet gan ar jauniešu izpriecām un slēptu protesta garu.
Bija arī mazie “Balticum” vakari, kad atsevišķi sanāca vienas baltiešu tautas pārstāvji. V.Silantjeva atceras tieši tādu Ziemassvētku vakaru: “Ļeņingradā dzīvojošie latviešu studenti no Jūras akadēmijas, Augstākās ugunsdzēsēju skolas, universitātes, Kultūras, Kalnu institūta un citām augstskolām pulcējāmies kādā īrētā dzīvoklī – greznojām eglīti, likām galdā sarūpēto cienastu, dziedājām, minējām mīklas, piedalījāmies dažādās spēlēs, lējām laimes un zīlējām. No rīta devāmies uz nodarbībām savās augstskolās.”
Dāvanu noslēpums
Jelgavas Latviešu biedrības aktīviste, skolotāja Liliana Štauere atceras Ziemassvētkus trīsdesmito gadu Zaļeniekos. Viņai tie bijuši ļoti ģimeniski. Kopā sanākuši tikai seši mājinieki – tēvs, māte, mātes māsa Emīlija, vecāmāte un abas meitas – Brigita un Liliana. Viņas ģimenē krustojusies no tēva puses vācbaltu Papendiku un latviskā Tiltiņu dzimta. “Pie mums tomēr Ziemassvētku vakaram gatavoja cūkas, nevis zoss cepeti, kā tas būtu pieņemts vāciešiem,” stāsta L.Štauere. Vecāki bijuši mazliet kreisi noskaņoti, tādēļ ģimene svētkos uz baznīcu nav gājusi. Viss vakars lielā mērā ticis veltīts abām meitām. “Tēvs bija uzaudzis vientuļai mātei, un droši vien tādēļ viņš ļoti gribēja un prata nodarboties ar saviem bērniem. Mēs spēlējām “aklās vistiņas” un meklējām paslēptās dāvanas. Reiz viņš šokolādi bija ietinis pergamentā un ieracis puķupodā. Sekojot norādījumiem “auksts, auksts, karsts”, es nekādi nevarēju to atrast. Dāvanas mums ar māsu bija saliktas uz galda, pie kura tikām pievestas aizsietām acīm. Man no piecu gadu vecuma tika dāvinātas grāmatas (Raiņa, Brigaderes, Plūdoņa bērniem domātie darbi, “Lācītis Pū” un citas), māsai tika vairāk praktiskas lietas – āmuriņš, skrūvgriezis, nagliņas ar spīdīgām galviņām. Reiz, jokus mīlot, mūsu dāvanas tika samainītas, un tad pirmajā brīdī mums “nācās priecāties” par to, kas nav īsti gribēts.
Skaista bija arī gatavošanās svētkiem. Mēs ar māsu spiedām no formām piparkūku mīklu, smērējām to ar olu – smaržoja visa māja. Pīrāgus cepa māte ar vecomāti – tur mūs ar māsu klāt nelaida.
Mācījāmies dzejoļus. Turklāt četrrindes nederēja, noteikti vajadzēja kaut ko garāku. Svarīga lieta bija dāvanu nolūkošana vēl pirms svētkiem. Zinājām, ka nedēļas divas iepriekš dāvanas nopirktas un mājās tām kaut kur jābūt. Vajadzēja kaut uzmest aci! Taču atrašana ne vienmēr izdevās. Māte tās slēpa ļoti atjautīgi.
