Adolfīne Voroškeviča, kas šodien atskatās uz mūža astoņiem gadu desmitiem, tik tiešām izskatās jaunāka nekā viņas vecumā cilvēkus pieņemts redzēt.
Adolfīne Voroškeviča, kas šodien atskatās uz mūža astoņiem gadu desmitiem, tik tiešām izskatās jaunāka nekā viņas vecumā cilvēkus pieņemts redzēt. Taču viņas mūžā grūtību bijis daudz. Bērnības gadi tēva dzimtajā Polijā pēc Pirmā pasaules kara, Otrā pasaules karš un pēckara dzīves smagums.
Pateicoties vecaimātei, viņai ir tik labas latviešu valodas zināšanas. No Rīgas uz tēva dzimtenes laukiem ģimene devās patverties Pirmā pasaules kara laikā un tā arī tur palika uz dzīvi. Latvijā Adolfīne atgriezās pirms 24 gadiem, sekojot savas mātes lūgumiem vismaz cienījamos gados atkal atgriezties dzimtenē un tikt guldītai pašu zemītes smiltājā.
Šodienas jubilārei vienlīdz mīļas ir abas valstis. Vienīgi, katrā nonākot, nācies piedzīvot arī rūgtākus brīžus. Polijā viņai un pārējiem bērniem ne bez augstprātības pieskaņas piedēvēta latviešu iesauka, bet, atgriežoties Latvijā, viņai piekarināta krievietes birka. Neraugoties uz to, ka patiesie apstākļi ir stipri citādāki, reizēm nievājošā attieksme tomēr kremtusi.
Bez ikdienas rūpēm par dēlu, kurš jau 30 gadus ir invalīds, jubilāres dienas kopš laika gala, arī aizliegumu gados, bijušas pildītas ar ticību Dievam. Jelgavā A.Voroškeviča aktīvi iesaistījusies vietējās katoļu draudzes dzīvē, dzied baznīcas korī. Ņemot vērā viņas ieguldījumu un nozīmīgo dzīves jubileju, šovakar pilsētas katoļu baznīcas katedrālē par godu jubilārei tiek turēta svētā mise. Tajā piedalīsies arī viņas tuvinieki.
Allaž patīkamas ir A.Voroškevičas domas par iesaistīšanos vietējās poļu biedrības pasākumos. Tādejādi viņai izdevies pabūt arī Polijā, kur poļu dzejniecei Marijai Konopņickai veltītā poēzijas festivālā par savu lasīto dzeju A.Voroškeviča izpelnījusies atzinību.
Pēdējos gados viņai Poliju izdevies apmeklēt pavisam četras reizes, kaut arī ar katru gadu turienes radu rindas kļūst aizvien retākas.
Jautāta par savām grūtajām un vieglajām dienām no gadu attāluma, viņa saka, ka tās vadītas ar domām par pateicību Dievam. Pateicību par savu dzīvi, bērniem diviem dēliem un meitu, abiem mazbērniem un visiem citiem sev tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem.
