Sakarā ar 1999. gada valsts budžeta projekta veidošanu sabiedrībā aktualizējas cerība uz minimālās darba algas paaugstināšanu.
Sakarā ar 1999. gada valsts budžeta projekta veidošanu sabiedrībā aktualizējas cerība uz minimālās darba algas paaugstināšanu. Šajā sakarā Labklājības ministrijas Darba departamenta darba tiesisko attiecību nodaļas vadītājas vietniece Inga Ošiņa skaidro darba samaksas veidošanas principus mūsu valstī.
Minimālā darba alga ir zemākā darba alga, kas visiem darba devējiem valstī ir obligāti jānodrošina saviem darbiniekiem par darbu normāla darba laika ietvaros (40 stundas nedēļā). Šī Ministru kabineta noteiktā norma ir vienota visai valstij un obligāti jāievēro visiem darba devējiem. Darba algas apmērs var būt mazāks atsevišķos gadījumos kad darbiniekam noteikts nepilns darba laiks (nepilna darba diena vai nedēļa). Uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību darbiniekiem darba devējs var noteikt arī lielāku minimālo darba algu.
Minimālo darba algu nosaka Ministru kabinets, tās paaugstināšana tiek saskaņota sociālo partneru sarunās, trīspusējā darba devēju, valsts un arodbiedrību konsultatīvajā padomē. Diemžēl Latvijas Brīvo arodbiedrību savienībā ir maz privātuzņēmumos strādājošo, bet Latvijas Darba devēju konfederācija apvieno tikai legālo privātuzņēmumu vadītājus. Tomēr galvenais, kas ietekmē minimālās darba algas apmēru, ir valsts budžeta iespējas no tā atkarīgs minimālās darba algas paaugstinājums no budžeta finansējamo iestāžu (valsts un pašvaldību) darbiniekiem. Privātuzņēmumu vadītājiem un īpašniekiem ir lielāka izvēles brīvība algu paaugstinājumā un tā atkarīga no uzņēmuma veiksmīgas darbības un vadītāja lēmuma.
Pēdējo piecu gadu laikā (1993. – 1998.) minimālā alga ir pārskatīta piecas reizes un palielinājusies no 15 līdz 42 latiem. Tomēr tā joprojām atpaliek no Centrālās statistikas pārvaldes aprēķinātā iztikas minimuma. 1997. gadā minimālā darba alga bija tikai 48,2 procenti no aprēķinātā iztikas minimuma (skatīt tabulu).
Minimālā darba alga tiek noteikta arī vairākās Eiropas savienības valstīs. Ar likumu to nosaka Francijā, Spānijā, Nīderlandē, Portugālē un Luksemburgā. Kolektīvajos darba devēju un darba ņēmēju organizāciju līgumos minimālās darba algas nosaka Vācijā, Austrijā, Zviedrijā, Somijā, Dānijā, Itālijā, Beļģijā un Grieķijā. Apvienotajā Karalistē un Īrijā minimālās darba algas tiek noteiktas svarīgākajos tautsaimniecības sektoros. Paaugstinot minimālo darba algu, dažādās valstīs tiek ņemti vērā dažādi kritēriji. Portugālē, piemēram, tie ir paredzamā inflācija un paredzamā darba ražīguma palielināšanās. Luksemburgā savukārt minimālās darba algas apmērs tiek regulēts, pamatojoties uz patēriņa cenu indeksu.
Latvijā turpmāk minimālo algu paredzēts noteikt pirms kārtējā valsts budžeta projekta izstrādes. Turklāt proporcionāli minimālās algas pieaugumam paredzēts palielināt arī no valsts budžeta finansējamo iestāžu darbinieku mēnešalgu skalas. Atcerēsimies, ka no valsts budžeta tiek finansētas ne tikai valsts un pašvaldību ierēdņu, bet arī izglītības, medicīnas un sociālo darbinieku algas, kas pašlaik ir nesamērīgi mazas.
