Savārstījumi, no kuriem sastāv mana dzīve. Jā, es patiesi jūtos viena, nevienam nevajadzīga.
Savārstījumi, no kuriem sastāv mana dzīve. Jā, es patiesi jūtos viena, nevienam nevajadzīga. Vai tas tiesa, ka nav neviena?
Ir vakars. Māju apņem krēsla. Tumsā raugās divas acis. Tās meklē kaut kā jēgu. Acis sastingst, nekustas. Tās pamazām aizveras kā zilās durvis uz nekurieni.
Priekšā tikai viens ceļš tāls un garš. Te tas sākas, tur tas beidzas, bet kur ir tur? Vai tas pats zina? Kādā nezināmā zemē, pasaulē, kas ir tikai viena. Sava un neatkārtojama. Te pēkšņi atveras durvis, tur iekšā ir klusums, bet kas aiz klusuma? Vai skaļums? Nē, tur sapņu jūra.
Es klīstu pa ielu. Tā tukša kā tikko izdzerta kolas bundža. Gribas kādu satikt. Paskatos apkārt, taču nevienu nespēju pamanīt. Vai visi kļuvuši neredzami? Varbūt tāda esmu es? Jā, mani vēl neviens nekad nav redzējis. Tikai debesis un daba.
Atkal es paceļos augstāk, lidoju, lai redzētu visu un visus. Tie dzīvo. Viņi ir visur. Saki ardievas, tev jādodas prom, tālu no pasaules, kurā tikai nupat ienāci. Izrunā to atvadu vārdu! Pasteidzies! Drīz durvis aizvērsies. Atkal un atkal tu varēsi atgriezties, tomēr ne vairs šajā pašā laikā. Atpakaļceļa vairs nav.
Iečīkstas mājas slieksnis, un viss pazūd.
Suns, kurš sētmalē grauž
savu kaulu…
to pat neievēro…
Tas aizņemts.
Murgi tā mana pasaule,
Māte mīļā saule,
Vējš nav brālis, taču
Pērkons tēvs.
Skaņas ieplūst ausī
un tur arī paliek,
ārā vairs nenāk,
aiziet…
Klīst, meklē, pazūd,
Aizplūst, izgaist,
tās mani pamet…
Jā…