Bijušajai Jelgavas 4. vidusskolas skolniecei Jogitai Minginai nu jāpilda mācītājas pienākumi piecām latviešu luterāņu draudzēm Bavārijā.
Bijušajai Jelgavas 4. vidusskolas skolniecei Jogitai Minginai nu jāpilda mācītājas pienākumi piecām latviešu luterāņu draudzēm Bavārijā. Līdztekus tam turpinās tālākas mācību gaitas un vecās Vakareiropas dzīves jauna iepazīšana svešumā.
Pēc Jelgavas 4. vidusskolas beigšanas Jogitai sekoja studijas Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē. Kad četri kursi bija pabeigti, bijis jāizvēlas, ko tālāk… Latvijā mācītājas amatam nevarēja gatavoties, atlika vai nu studēt tālāk vai kļūt par reliģijas pedagogu. Izdevās atrast studēšanas iespējas Vācijā, bet vēl bija jāmeklē stipendija. Taču laikam tāda bijusi Dieva griba, jo visu izdevās sameklēt, un varēja pārcelties uz Vāciju. Jogita Minhenē strādā un mācās (studē reliģijas pedagoģiju) jau trīs gadus un patlaban ir mācītāja piecās latviešu draudzēs Bavārijā. Vairāk vai mazāk aprasts arī ar vietām un vidi. Bet kā īsti nākusi šī mācītājas sūtība?
Sākumā es palīdzēju mācītājam, kas darbojās šajās draudzēs, stāsta jaunā sieviete, bet viņam veselības dēļ nācās atteikties no saviem pienākumiem. Tad no Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) Virsvaldes nāca piedāvājums manai ordinācijai un iespējai kalpot draudzēs. Vispirms es gribēju ar tām iepazīties un izvērtēt pašu draudžu vēlmes. Redzēju, ka cilvēki ar mani ir apmierināti, un piekritu. Mani ordinēja pagājušā gada augustā Bonnā.
Cik ciešas saites ir LELBĀL un vietējajai Latvijas ev. lut. Baznīcai (LELB)?
Starp abām pastāv sadarbība. Tā galvenokārt izpaužas Konsistorijas līmenī. Pastāv daži kopīgi projekti. Cilvēkiem daudz jūtamāks ir tas, ka katrai latviešu draudzei ārzemēs ir māsu draudze Latvijā.
Vai ārzemēs ir daudz sieviešu mācītāju?
Latviešu luterāņu baznīcās Vācijā būs apmēram puse uz pusi, precīzi tagad grūti pateikt.
Kaut arī ir pāris mācītāju sieviešu, Latvijā šis jautājums joprojām tiek diskutēts…
Mūsu kursa studentes, kas kaut ko aktīvi gribēja darīt, aizbrauca uz ārzemēm, uz Angliju vai Ameriku. Daudz kas atkarīgs no dažādu uzskatu saskaņošanas. Sieviešu ordinācija nav ticības jautājums. Manuprāt šīs diskusijas vai cīņas rada pieradums pie stereotipiem. Katram cilvēkam ir savs ieskats, un vajag viņam ļaut brīvi domāt un izteikties. Vācijā šo problēmu nav, un neviena no tām draudzēm, kurās mācītāja ir sieviete, protestus neceļ.
Jūs, kā mācītāja, daudz tiekaties ar cilvēkiem. Latvijā augot un mācoties, pazīstama šejienes sabiedrība. Tagadējās studijas un darbs jau būs veidojis zināmu dzīves pieredzi Vācijā. Kā šo divu zemju sabiedrības atšķiras?
Savās īpašībās cilvēki ir līdzīgi, taču ir daudz kas tāds, kas liek apgalvot, ka ne vienādi. Neapšaubāmi, ļaudis Vācijā un Latvijā ir ļoti atšķirīgi. Jāsāk jau ar to, ka sabiedrība abās zemēs attīstījusies ļoti atšķirīgi, un pat personiskās attiecības katrā zemē ir citādākas. Runājot par latviešiem Vācijā, viņi ļoti interesējas par visu, kas notiek Latvijā daudz vairāk, nekā tas, domājot par viņiem, šķita dzīvojot Latvijā. Viņi ļoti seko līdzi visiem notikumiem. Daudzi varbūt tiešām gribētu atgriezties, taču to neizdarīs. Latvijā viņiem palika mājas, taču, nebijušiem šeit daudzus jo daudzus gadus, viņus satriec tas, kā šeit viss ir izmainījies. Daudzu māju vairs nav vai arī tās ar visu apkārtni ir pārmainījušās tiktāl, ka izzūd šī piederības izjūta. Es domāju, ka Rietumu sabiedrībā cilvēki tomēr ir brīvāki ne tikai paši par sevi, bet arī attieksmē no citu puses. Latvijā dažs izdomā kaut ko darīt, bet apstājas… Ja nerunās kādam pa prātam, nebūs palikšana darbā. Vai vēl citas nepatikšanas. Vācijā cilvēki ir gatavi uzklausīt cita viedokli. To var nepieņemt, bet vienmēr uzklausa. Un tam nesekos nosodījumi. Cilvēkam ļauts izteikt savu viedokli, nebaidoties, ka tas viņam nāks par ļaunu. Ne gluži rupji runāt pretī, bet brīvi spriest. Pastāv plašāks skatījums uz lietām. Latvijā šai ziņā valda stīvums, spriedze… Ka tikai kaut ko nepareizi nepasaka. Protams, arī Vācijā kļūdās, un saprot, ka arī tu vari kļūdīties. Trūkstot brīvai saskarsmei, tā atkarība no aizdomām sasaista. Ja runā par draudžu dzīvi, Latvijā vienā draudzē ir vairāk locekļu, Vācijā daudz mazāk. Salīdzinājumā ar šejieni, turienes draudzes ir ļoti maziņas. Taču tām ir arī kāda priekšrocība. Vācijā visi ir kopā mazākā grupā, un savstarpējā saskarsme ir ģimeniska, kā vienā saimē. Draudzes locekļu vidū valda daudz tuvākas attiecības. Ļoti būtiska atšķirība ir tā, ka ārzemēs latviešu baznīca ir arī kā kultūras centrs, kur var sanākt kopā un satikties. Daudziem nav citu sastapšanās brīžu. Un latviešiem, kas dzīvo vācu vidē, tas ir pats svarīgākais.
Kur jūs pati nākotnē labāk vēlētos dzīvot Vācijā vai Latvijā?
Esmu par to domājusi un devusi sev atbildi. Man ir vienalga, kurā pasaules malā, bet galvenais pie latviešiem. Jo, būdams svešā zemē, tu esi un paliec svešinieks. Arī studentu vidū tur, Vācijā, visi ārzemnieki (kaut arī dažādu tautu) savā starpā saprotas labāk, nekā ar vāciešiem.
Kā Vācijas rietumnieki saprotas ar kopjamās Austrumvācijas tautiešiem?
Vācieši savā starpā saprotas labi, un, ja rodas problēmas viņu saskarsmē, tad cēlonis tam ir tas, ka Austrumvācijas sakopšanai un saimniecības sakārtošanai no Rietumvācijas aizplūst milzīgi naudas līdzekļi. Tāpat iespējamās neiecietības sākumos var būt dažādās sistēmas pagātnē. Man šķiet, ka Austrumnieki reizēm cieš par savu varasvīru grēkiem. Kāds students, kas pārcēlies no austrumu puses, man stāstīja, ka skolā viņam bijis ļoti grūti, jo skolotāji sāpīgi uzsvēruši viņa novada pagātni. Taču viss ir atkarīgs no konkrētām situācijām, un neko nevar vispārināt.
Pastāv teiciens, ka, lai redzētu māju, kurā pats dzīvo, ir jāiziet no tās ārā. Vai savādāku ieraudzījāt Latviju, izceļojot no tās?
Varbūt tās lietas redzu konkrētāk, asāk vai skaidrāk, nekā dzīvojot tajā visā iekšā. Apjēdzu, kā īsti ir. Jā, no malas redz konkrētāk. Esot iekšā, cilvēks pierod, notrulinās uztveres asums.
Kurus jautājumus, dzīvojot Vācijā, visvairāk uzdodat pati sev?
Neatliek laika, ko uzdot. Tas dzīves ritms tur ir trīsreiz straujāks, nekā šeit. Salīdzinoši te tomēr vairāk var pārvietoties bez steigas. Tur visi skatās, ko esi panācis, ko izdarījis. Novērtē, ko spēj, un tad atbilstoši tam «izspiež pēdējo sulu». Vācijā cilvēki aizvien vairāk organizē savu laiku. Daudz ko plāno gadu, divus uz priekšu. Ne tikai nedēļu.
Kāds būtu jaunās mācītājas novēlējums luterāņiem Latvijā?
Varu novēlēt tikai to, lai vairāk tiktu uzklausītas arī draudzes domas. Manuprāt draudzes ikdienas dzīvei jāizriet no pašas draudzes locekļiem, nevis no augšas, no baznīcas vadības. Arī tagad, atkal atbraucot uz Jelgavu, ievēroju, ka tajā pašā Sv.Annas baznīcā daudz kas mainījies uz labo pusi.
Protams, avīzes mīl pārsteigumus un sensācijas. Un tas taču ir notikums jelgavniece ir mācītāja vairākām draudzēm, turklāt Rietumzemē, turklāt ordinēta sieviete. Saistībā ar Jogitu vēl viens pārsteigums ir tas, ka nav jāizmanto tradicionālā pieklājības norma sievietes vecuma noklusēšanā, jo šī Bavārijas mācītāja ir tikai 27 gadus veca. Interesanta sakritība, ka gan dzimšanas diena viņai ir augustā, gan ordinācija bijusi tai pašā mēnesī. Jaunībā daudz panākts, un degsme nav zudusi. Atliek novēlēt viņai savā misijā Dieva palīdzību.
