Katrs laikmets un katra paaudze nāk ar saviem iemīļotiem aktieriem. Aizejot pagātnē, cilvēks aiznes sev līdzi arī savus skatuves varoņus.
Katrs laikmets un katra paaudze nāk ar saviem iemīļotiem aktieriem. Aizejot pagātnē, cilvēks aiznes sev līdzi arī savus skatuves varoņus. Tomēr bez pagātnes nav tagadnes. Tā tas ir visās dzīves nozarēs, arī teātra mākslā. Latviešu teātra vēsture nav iedomājama bez Daces Akmentiņas vārda.
Šogad 4. augustā aprit 140 gadi kopš dzimusi viena no izcilākajām latviešu aktrisēm. Tas bija latviešu profesionālā teātra sākuma posms, kad Dace Akmentiņa sāka darbu Rīgas Latviešu teātrī. Viņa strādāja kopā ar meistariem Teodoru Valdšmitu, Pēteri Rudzīti, Aleksi Mierlauku, Bertu Rūmnieci, Jēkabu Duburu un citiem. Tā bija liela vēriena mākslinieku grupa, kuras nopelni latviešu teātra veidošanā tiek augsti vērtēti.
Dace Akmentiņa (īstajā vārdā Doroteja Šteinberga) dzimusi 1858. gada 4. augustā Zemgalē. Tēvs bija Sesavas grāfa Palena mūrnieks, māte saimnieka meita, liela dainotāja. Vecāki, ļoti reliģiozi cilvēki, no laukiem drīz pārcēlās uz dzīvi Jelgavā, kur nodzīvoja līdz 1875. gadam. Mainīgos un trūcīgos apstākļos aizgāja mākslinieces agrā bērnība.
Jelgavā dzīves apstākļi nebija viegli. Vecāki nomāja vienistabas dzīvoklīti Vaļņu ielā pie Ezera vārtiem, strādāja gadījuma darbus. Doroteja trīs gadus mācījās Jelgavas Annas baznīcas skolā. Mācības notika vācu valodā. Vecāki nolēma, ka meitai jākļūst par šuvēju, taču viņai pašai labāk patika dziedāt. Skolotājs, novērojis, ka meitenei ir laba balss, iekārtoja viņu baznīcas korī, kur mei-tene turpināja dziedāt altu arī pēc skolas beigšanas.
1875. gadā ģimene pārcēlās uz Rīgu. Tur jaunā māksliniece strādāja par modisti turīgās vācu ģimenēs, dziedāja baznīcas un citos koros.
1886. gadā Rīgas Latviešu teātris iestudēja M.Gļinkas «Dzīvību priekš cara», un Doroteju Šteinbergu uzaicināja Vaņas lomai. Jau pirmizrādē viņa guva pārsteidzošus panākumus. Jauno dziedātāju gribēja pieņemt pastāvīgā darbā teātrī. Doroteja piedāvājumu noraidīja. Arī vecāki par teātri negribēja dzirdēt. Taču beidzot tomēr visi piekāpās, lai gan Doroteja pati neapzinājās savu talantu, šaubījās, vai teātris būs viņas mūža aicinājums. Lai neredzētu savu īsto vārdu izliktu uz visiem ielas stūriem afišās, viņa to latviskoja sāka saukties par Daci Akmentiņu.
Sākusi savas skatuves gaitas ar puisēna Vaņas tēlu, vēlāk Dace Akmentiņa tēloja ļoti daudzas, dažādas un ļoti atšķirīgas lomas. Sevišķi liela nozīme aktrises izaugsmē bijusi Rūdolfa Blaumaņa un Annas Brigaderes darbiem. Viņu lugās Dace Akmentiņa varēja likt lietā no mātes gūto sirds mīļumu, humoru, labsirdību.
Prese nepārtraukti veltīja Dacei Akmentiņai cildinošas atsauksmes. Viņa bija gājusi grūtu mākslas ceļu no neievērojamas šuvējas līdz spožai latviešu aktrisei. 238 dažādas lomas, kuras viņa tēlojusi, šodien raugās mums pretim no latviešu teātra vēstures lappusēm.
1922. gada 24. aprīlī Dace Akmentiņa pēdējo reizi tēloja Mariju Akurātera «Lāča bērnos». Tā bija traģiska šķiršanās no skatuves, no draugiem, lai 15 gadus pavadītu vientulībā.
Sāpju gaitas bija jāiziet līdz galam. Dacei Akmentiņai slimība liedza kustēties. Vasaras viņa pavadīja pie radiem Alojas «Mūrniekos», bet ziemā atgriezās savā mazajā dzīvoklītī Rīgā. Tur viņa mierīgi sēdēja un lūkojās, kā saulē mirdz sniegs. Atmiņā aktrisei bija rampas ugunis, slava…
Pamazām aktrisei zuda interese par sabiedrību, piemirsās dziesmas.
Dace Akmentiņa 1936. gada 16. martā aizgāja mūžībā. Viņa bija beigusi savu pēdējo lomu, un tā bija bijusi pati traģiskākā no visām….
Dace Akmentiņa ir apglabāta Rīgas Meža kapos.
