Tēvocis, neko ļaunu nedomādams, atļāva Jēkabam ķert vēžus. Jēkabs tos saķēra un agri no rīta salika meitenēm čībās.
(Turpinājums. Sākums 6. augusta «Zemgales Ziņās».)
Tēvocis, neko ļaunu nedomādams, atļāva Jēkabam ķert vēžus. Jēkabs tos saķēra un agri no rīta salika meitenēm čībās. Kad meitenes pamodās un lika kāja čībās, vēži knieba. Uz meiteņu kliedzieniem atskrēja tante un palīdzēja atbrīvoties.
Tēvocis Jēkabu sarāja, bet Jēkabs bija sašutis, jo citi nedarbi nenāca vairs prātā.
Beidzot klāt bija Jāņi. Tante visiem pina vainagus, meitenēm no margrietiņām. Jēkabam tika tāds paplāns ozolzaru vainags, un viņam tas nepatika. Kamēr citi mielojās, lēca pār ugunskuru un dejoja, Jēkabs sēdēja malā, uzmetis lūpu un domādams, ka kāds nāks klāt un vaicās, kas noticis. Taču neviens nenāca.
Vasara jau gāja uz beigām, un Jēkabs tapa aizvien priecīgāks, jo zināja, ka meitenēm nu būs jābrauc prom. Tajā rītā viņš pamodās pirmais un modināja pārējos. Pirmo reizi viņš pats no rīta nomazgāja muti un rokas, viņš pat paspēlējās ar mazo Rūtu, ko nekad nebija darījis. Visi brīnījās, bet Maija gan saprata.
Kad meitenes kāpa ratos, Jēkabs no viņām sirsnīgi atvadījās. Meitenes kļuva skumīgas, ka jābrauc prome, bet tēvocis mierināja viņš pierunāšot vecākus viņas atstāt laukos. Meitenes gan tādai lietai neticēja.
Tomēr tēvocis, sanesis daudz visādu lauku labumu, rīdziniekiem prasīja atstāt meitenes arī pa ziemu pie viņiem. Viņš tās cītīgi skološot. Saruna bija ilga, bet vecāki piekrita. Meitenes sēdās atkal ratos un brauca atpakaļ uz tēvoča māju.
Tikmēr Jēkabs, nezinādams, kas viņu sagaida, svilpoja. Ieraudzījis tēvoci un vēl kaut ko braucam ratos, viņš skrēja pretim, jo domāja, ka tas būs liels pārsteigums viņam. Kad Jēkabs ieraudzīja meitenes, viņš vairs nesvilpoja. Viņš bija ļoti vīlies. Vēl vairāk Jēkabs apvainojās, kad tēvocis paziņoja, ka viņam un Maijai būs jāiet trešajā klasē, bet Rūta ies pirmajā.
Pienāca ziema. Pirmais ceturksnis skolā bija pabeigts. Visi, izņemot Jēkabu, priecājās par Maijas labajām atzīmēm. Arī Rūtai un Annai tās nebija neko sliktākas. Jēkabam arī atzīmes bija labas, taču viņam bija daudz piezīmju.
Visi bija Ziemassvētku noskaņā. Jēkabs ar tēvoci gatavojās iet uz mežu pēc eglītes, Maija ar Rūtu virtuvē cepa pīrāgus. Jēkabs gan bija sadusmots, ka viņam jāiet ārā lielā aukstumā, kamēr šīs strādā siltumā. Taču viņš varēja kašķēties un varēja nekašķēties, bet uz mežu bija jāiet. Tēvocis noskatīja skaistu egli, abi to nozāģēja un nesa mājās, kur to jau gaidīja koka statīvs. Anna atnesa mirdzošu zvaigzni, ko uzlikt egles galotnē, Maija atnesa no salmiem darinātas eglīšu rotas. Rūta savukārt salika eglītē sveces, tante iekāra piparkūkas un ābolus. Jēkaba atnesto kartupeli ar sadurtām smilgām tēvocis piekāra pie griestiem. Istaba izskatījās skaista.
Nu bija klāt Ziemassvētku vakars. Tante salika uz galda deviņus ēdienus, kam pēc tautas ticējumiem jābūt. Rūta aizdedzināja apakšējās svecītes, tante un tēvocis augšējās. Visi priecājās un dziedāja dziesmas. Pēc tam viņi visi gāja laukā skatīties zvaigznes.
(Turpmāk vēl.)
