Gada sākumā tika veikts pētījums par iedzīvotāju attieksmi pret svešvalodu apguvi. Katrs ceturtais paziņoja, ka nav gatavs tērēt naudu, lai savu zināšanu kontā ieskaitītu spēju sazināties citā mēlē. Aprobežotība?
Gada sākumā tika veikts pētījums par iedzīvotāju attieksmi pret svešvalodu apguvi. Katrs ceturtais paziņoja, ka nav gatavs tērēt naudu, lai savu zināšanu kontā ieskaitītu spēju sazināties citā mēlē. Aprobežotība? Līdzekļu trūkums? Varbūt tomēr pastāv citi veidi, kā iemācīties svešvalodu? Iespējams, tā vispār nav vajadzīga?
Attieksmi pret svešvalodu, šķiet, diktē laiks, kurā esam auguši un skolojušies. Kuram tipiskam Padomju Savienības pilsonim varēja ienākt prātā, ka līdz ar iekārtas maiņu vajadzēs ielauzīties rietumnieku mēlē? Liela daļa to arī nav izdarījuši. Nevajag! Taču tikpat daudziem steidzami bija jāpārorientējas un svešvaloda jāapgūst, lai varētu noturēties darba tirgū.
Manuprāt, vistiešāk to izjutusi paaudze, kam tagad nedaudz pāri trīsdesmit. Skološanās noritēja iekārtu maiņas griežos, bet jaunajam vieta tā īsti vēl nebija sagatavota. Esmu viena no viņiem. Lauku pamatskolā mums angļu valodas stundas bija sestdienās pēc fizkultūras tipiskā tā laika stilā – pamatā “topiku” “zubrīšana”. Skolu beidzām 1990. gadā un bijām pirmie eksperimentālie, kam vajadzēja kārtot iestājpārbaudījumus izvēlētajā mācību iestādē. Pilsētas “spicākajā” vidusskolā tiku uzņemta humanitārā novirziena klasē, pateicoties labajām latviešu valodas zināšanām. Angļu valodā saņēmu tikai četras balles. Katru dienu mācoties, vidējo izglītības iestādi šajā priekšmetā beidzu ar daudz labāku rezultātu, taču tā īsti šo valodu nespēju lietot. Iespējams, pie tā arī apstātos, taču dzīve saveda kopā ar angliski runājošiem, pateicoties kuriem sāku sazināties angļu mēlē. Karjerā tas lieti noderējis.
Iespēja pazaudēt tirgu
Tirgus un sabiedriskās domas pētījuma centrs SKDS, veicot tiešas intervijas respondentu dzīvesvietās, aptaujāja 1074 cilvēkus Latvijā vecumā no 15 līdz 74 gadiem. Ceturtdaļa 25 – 44 gadu veco atzina, ka negrasās tērēt naudu jaunas svešvalodas apguvei. Tikai desmit procentu aptaujāto gatavi maksāt par zināšanām vairāk nekā 200 latu, vairums – mazāk nekā 100 latu. Populārākais un ērtākais veids, kā valodu apgūt, tiek minēts mācību kursi vai nodarbības pie privātskolotāja.
Pētījuma pasūtītājs programmas “Quick Teacher” mārketinga direktors Deniss Razžigajevs teic: “Pārsteidzoši, bet katrs ceturtais aptaujātais neuzskata, ka viņam būtu vajadzīga svešvaloda, turklāt tie ir mūsu valsts ekonomiski aktīvākie un darbaspējīgākie cilvēki. Šī taču ir tā iedzīvotāju daļa, no kuras atkarīgs Latvijas liktenis nākamajos 10 – 20 gados. Svešvalodu zināšanu trūkums arī ierobežo Latvijas uzņēmēju iespējas eksportēt savu produkciju, paplašināt klientu loku, un būtībā viņi pazaudē Eiropas un pasaules tirgu. Vai tiešām paliksim malā tikai tāpēc, ka nevaram sarunāties ar Eiropu tās valodā?”
Zināt svešvalodu – tas ir pašsaprotami
Iespēju apgūt svešvalodas Jelgavā galvenokārt piedāvā Reģionālais pieaugušo izglītības centrs un mācību un konsultāciju centrs (MKC) “Līderis”. Kursus saviem klientiem nodrošina arī Nodarbinātības valsts aģentūra.
“Man tas šķiet dīvaini, ka 25 procenti aptaujāto teic, ka viņiem svešvaloda nav vajadzīga, jo zināt to liekas pašsaprotami,” atzīst MKC “Līderis” vadītāja Laura Puķīte. Viņa stāsta, ka centru pamatā apmeklē 20 – 50 gadu veci iedzīvotāji, kas ir ekonomiski aktīvā daļa, lai galvenokārt mācītos angļu valodu. “Vairākumam tā nepieciešama profesionālajā ziņā. Darba devēji sūta savus darbiniekus, grupas tiek organizētas darba vietās, kurp arī dodamies,” teic L.Puķīte, piebilstot, ka kursus iecienījuši arī pusaudži – īpaši 9. un 12. klašu beidzēji. “Tas droši vien saistīts ar gatavošanos eksāmeniem, kas ir ļoti sarežģīti. Iegūt tajos labu vērtējumu ir būtiski, ejot tālāk mācīties. Paveras arī plašākas iespējas studēt ārpus valsts,” teic “Līdera” vadītāja.
Strādājošo svešvalodu sagatavotības līmenis ir dažāds – pamatā uz kursiem ierodas ar nelielām vai vidējām priekšzināšanām, stāsta L.Puķīte. “Priecē, ka pēdējā laikā maz ir tādu, kam nav nekādu svešvalodu zināšanu. Mācīties mudina gan plašās iespējas ceļot, gan darbs dažādos kopuzņēmumos. Tādēļ vairāk apgūst arī vācu valodu.
Svešvalodu apguve prasa laiku nākt uz nodarbībām un mācīties mājās pašam. Daudzi kursus nebeidz. Katram savs iemesls, bet viens no tipiskākajiem: sākumā likās, ka būs vienkārši – pasēdēšu un zināšu. Kursos iespējams iemācīties, ja pats iegulda daudz darba un laika.”
Vadītāja ievērojusi, ka svešvalodas “Līderī” galvenokārt apgūst vadošo profesiju pārstāvji. Ir arī interesenti, kam vienkārši patīk mācīties vai apgūt vēl kādu valodu, taču svarīgi tās lietot un atsvaidzināt. Daudzi tādēļ kursos atgriežas atkārtoti.
Ir jāzina vietējā valoda
Olga Karasenko trīs mēnešus Jelgavas Vakara (maiņu) vidusskolā pasniedz angļu valodu. “Pieredzes jautājums un sirds darbs,” par savu amatu teic jaunā speciāliste, kuras “pūrā” ir teju divu gadu piedzīvojums Nīderlandē. Tur viņa ar dzīvesdraugu Dmitriju augstākajā līmenī apguva arī šīs zemes valodu.
“Vīrs Eindhovenā par programmētāju strādā jau septiņus gadus. 2005. gadā Jelgavā mums piedzima meitiņa, braucu Dmitrijam līdzi – rūpējos par bērnu un strādāju,” stāsta Olga par darbu sporta klubā. Dažas stundas nedēļā viņa kluba mazbērnu novietnē pieskatīja divus mēnešus līdz astoņus gadus vecus mazuļus, lai būtu iespēja par brīvu trenēties.
“Sākumā Nīderlande īsti nepatika, taču, apmeklējot šīs zemes arhitektūras un mākslas kursus, skatījums mainījās,” atzīst Olga, uzsverot, ka liela nozīme ir vietējās valodas zināšanām. “Nīderlandiešu valodas mācību grāmatā tā arī bija ierakstīts – tev jāprot valoda, jo, piemēram, katru dienu tu ej uz veikalu vai darbojies ar datoru. Lai arī nīderlandieši ļoti labi prot runāt angliski, un, šķiet, ar to varētu pietikt, ir priekšrocības, ja esi apguvis vietējo valodu, jo tad vari darīt, ko vēlies, – apmeklēt muzejus un teātri (to arī darījām), iepirkties. Katru mēnesi vedu mazuli pie ārsta uz konsultāciju – varējām brīvi sarunāties.”
Lai iegūtu otro – augstāko – nīderlandiešu valodas zināšanu līmeni, kas nepieciešams, ja vēlas naturalizēties, Olga un Dmitrijs Eindhovenas Pieaugušo izglītības centrā studēja pusotru gadu četras dienas nedēļā ikreiz pa trīs stundām. “Mācījāmies bez tulka starpniecības, kas ir interesanta un aizraujoša metodika. Valoda nav grūta – to varētu salīdzināt ar vācu, kas gan ir daudz sarežģītāka, bet nīderlandiešu ir mīkstāka.”
Lai gan bija labas darba iespējas un apgūta vietējā valoda, Karasenko ģimene atgriezusies Latvijā. “Gribam dzīvot dzimtenē, te celt māju, studēt maģistrantūrā. Nīderlandē ir ļoti dārgi bērnudārzi – vairāk nekā 1000 eiro mēnesī –, tāpēc tur vecākiem grūti turpināt izglītību,” atzīst Olga, izsakot cerību, ka izdosies, ja ne Jelgavā, tad Rīgā rast iespēju nīderlandiešu valodu “uzturēt dzīvu”.
“Žēl, ka cilvēki negrib apmeklēt kursus un mācīties svešvalodu. Tas nav atkarīgs no vecuma. Vienmēr jāzina valoda – šodien vairāk nekā agrāk. Ja bez šīm zināšanām dodaties darbā uz ārzemēm, jārēķinās, ka, visticamāk, nevarēsiet strādāt savā profesijā, bet tādā, kur nav augstas prasības un atbildības.
Valodu zināšana dod brīvību runāt ar jebkuru. Negribu propagandēt, bet vispirms jāapgūst angļu valoda, jo tā pašlaik pasaulē ir populārākā. To saku arī saviem skolēniem. Viņi ir diezgan motivēti to mācīties, tomēr pietrūkst stundu. Pašiem daudz jāstrādā, varbūt pat jāapmeklē kursi vai privātstundas,” teic skolotāja Karasenko.
***
Viedokļi par svešvalodu
Māris (34 gadi, strādā privātfirmā):
Arī krievu valoda jāpiemācās – specifiski termini, sarunvalodas “knifiņi”, žargona nianses. Valodas man gan nekad nav sagādājušas problēmas. Vācu mācījos skolā. Neteikšu, ka veicās spīdoši. Tad bija neliels pārtraukums, bet augstskolā gadījās nopietna pasniedzēja – vienā semestrī “iedzina”, ka vismaz varēju saprast gramatiku. Vācu valodā joprojām nerunāju, taču pamatdomu uztveru. Ja nonāktu “vāciešos”, varētu izsekot sarunas tematam.
Angļu valodu sāku mācīties no nulles, kad sāku kolekcionēt mūziku – gribējās zināt, par ko vēsta dziesmu nosaukumi. Strādājot veikalā, nācās “izkost” instrukcijas – vārdiņu pa vārdiņam ar vārdnīcas palīdzību tā lieta aizgāja. Tagadējā darbavietā angļu valodā veicu saraksti. Kursos neesmu gājis.
Anna (33 gadi, strādā valsts iestādē):
Iepriekšējā darbavietā pirms kādiem astoņiem gadiem ar kolēģēm izdomājām, ka vajadzētu pamācīties angļu valodu. Uztaisījām grupu, un pasniedzēja nāca pie mums, taču tas nebija īsti nopietni, jo pietrūka intensitātes un motivācijas, kur šīs zināšanas pēc tam likt. Tas arī būtu iemesls, kāpēc atteiktos no vēl kādiem kursiem, ja man tos piedāvātu. Ja dzīvē tomēr rastos vajadzība, celtu augšā vecos materiālus, paklausītos kasetes un atsvaidzinātu informāciju. Nav arī gluži tā, ka domāju – svešvalodu zināšanas nākotnē nevarētu noderēt.
Darbā mums drīzāk vajadzīga krievu valoda. Piemēram, daudziem jauniešiem nav šo zināšanu.
