Pašlaik laika apstākļi Latvijas iedzīvotājus nevilina doties uz pludmalēm, taču tas nebūt nenozīmē, ka jums būtu jāsēž mājās.
Pašlaik laika apstākļi Latvijas iedzīvotājus nevilina doties uz pludmalēm, taču tas nebūt nenozīmē, ka jums būtu jāsēž mājās. Piedāvājam interesantu vienas dienas ekskursiju autobraucējiem. Tās laikā var gan apskatīt savdabīgus Zemgales nostūrīšus un uzzināt ko jaunu par populāriem pirmās Latvijas brīvvalsts politiķiem, gan arī pastaigāties pa skaistu mežu un pasēņot.
1. Ulmaņu dzimtas mājās
Šo vienas dienas ceļojumu sākam, izbraucot no Jelgavas pa Dobeles šoseju. Apmēram 300 metrus aiz ceļu sazarojuma, kur redzams uzraksts «Nākotne», nogriežamies pa labi Līvbērzes virzienā. Drīz vien, sekojot ceļa rādītājiem, nokļūstam «Pikšās» pirmās Latvijas brīvvalsts prezidenta Kārļa Ulmaņa dzimtas mājās. Pašlaik «Pikšas» ir no jauna uzceltas un tajās atrodas piemiņas muzejs. Pirmo reizi baznīcas grāmatā «Pikšas» ir reģistrētas 1777. gadā. Sākotnēji šīs mājas gan nav bijušas Ulmaņu dzimtas mājas. Ulmaņu dzimta ir cēlusies no kalpiem. Vecākais zināmais Ulmaņu dzimtas priekštecis ir kalps Indriķis, kas kalpojis «Pikšu» netālās apkārtnes mājās «Stērķi». 1835. gadā Indriķa divi dēli Kaspars un Indriķis saņem uzvārdu «Ulman», un tajā pašā gadā viņi sāk saimniekot «Pikšu» mājās. 1891. gada decembrī «Pikšas» tiek pilnībā izpirktas, un tās kļūst par Ulmaņu dzimts īpašumu. 1877. gada 4. septembrī «Pikšās» piedzimst Kārlis Augusts Ulmanis nākamais Latvijas valstsvīrs. Šajās mājās Ulmaņi turpina saimniekot līdz pat 1941. gadam.
1941. gada 23. martā Kārļa Ulmaņa brālis Vilis un viņa ģimene piespiedu kārtā pameta savas dzimtās mājas. Vilis traģiski gāja bojā tepat Latvijā, bet viņa ģimene tika izsūtīta un Sibīriju. Pēc viņiem «Pikšās» apmetās jauni iedzīvotāji. Pamatīgi būvētā māja un iekoptā saimniecība lēnām gruva un jau 1980. gados tā tika nojaukta.
Latviešu tautas atmodas sākumā 1989. gadā tika pieņemts lēmums atjaunot «Pikšas» un tur ierīkot lauksaimniecības muzeju. Bet pēc četriem gadiem 1993. gadā ar Zemkopības ministrijas pavēli, tika nodibināts K. Ulmaņa piemiņas muzejs «Pikšas».
«Pikšu» saimniecībā pirmo reizi izmēģināja daudzus lauksaimniecības projektus, kas vēlāk īstenojās visā valstī. Arī pašlaik «Pikšu» pagalmā ir redzama gadsimta sākuma lauksaimniecības tehnika. Mājas pagalmā stāv «Fordson» traktoriņš un kuļmašīna «Imanta». Tā kā mājas bija nojauktas, muzejā ir ļoti nedaudz mantu, kas tiešām vēsturiski piederējušas Ulmaņiem, taču muzeja darbinieki ir piemeklējuši līdzīgas lietas, kas apmeklētājiem tomēr ļauj spriest par saimniecības kādreizējo izskatu. Muzejā ir iespēja noklausīties gida stāstījumu par dzimtu un tās paražām, ieskatīties ļoti senā slīpēta stikla spogulī, kas ir prasmīgu meistaru rūpīgi darināts. Esot dzirdēti pat pieļāvumi, ka šim spogulim ir tīra sudraba amalgama, tādēļ tas jebkuru cilvēku rāda skaistu. «Pikšu» pagalmā ir interesanta aka, kurā pat karstākajās vasarās ūdeni var pasmelt ar krūzīti, jo ūdens līmenis nekad nenokrītas. Katram apmeklētājam ir jāpadzeras šis ūdens, tad vienmēr būšot skaistums un veselība.
2. Kapa vieta palika tukša
Pēc «Pikšu» apmeklējuma ceļš tālāk ved uz Bērzi. Jau pa gabalu pār kokiem redzams Bērzes baznīcas tornis, kurā atrodas Kārļa Ulmaņa dāvinātais baznīcas zvans. Blakus esošajā kapsētā apglabāti daudzi Ulmaņu dzimtas pārstāvji, un gandrīz kapsētas centrā atrodas ar akmens stabiņiem norobežots laukumiņš, kuru savai atdusai esot bijis izvēlējies Kārlis Ulmanis. Iepretim baznīcai redzama bijusī Bērzes lauksaimniecības biedrības ēka, un gabaliņu tālāk Bērzes pamatskola, kurā K.Ulmanis savulaik mācījies.
3. Lustes muižā
Turpinot ceļu, drīz vien nonākam pie Dobeles Jaunbērzes šosejas. No šīs vietas pa mazu lauku celiņu var nokļūt Lustē. Šo muižu, kas savulaik saukusies par Rīvija vai Vecpienavas muižu, par Lusti (Fridrihlusti) pārdēvējis hercogs Pēteris Bīrons prūšu prinča Fridriha apmeklējumam par godu.
Pili, no kuras tagad palikušas gandrīz tikai ārsienas, cēlis hercogs 19. gadsimta 70. gadu beigās pēc franču dižciltīgo izpriecu piļu parauga. Pils bijusi arhitektoniski ļoti interesanta baroka stilā ar klasicisma ietekmi, ar tornīšiem stūros, katra no četrām fasādēm bijusi citādāka. Diemžēl tagad no tā visa palikušas vairs tikai atmiņas, bet vēl samērā nesen 50. un pat 60. gados pils bijusi diezgan labi saglabājusies.
4. Jaunmoku pilī
Pēc Lustes ceļš tālāk ved uz Tukumu. Tā apkārtnē mūs gaida daudzas interesantas vietas, un pirmā no tām Jaunmoku pils.
Skaistā sarkano ķieģeļu pils būvēta 1901. gadā neogotiskā stilā un bijusi Rīgas pilsētas galvas Džordža Ārmisteda medību pils. Pašlaik šeit ierīkots mežsaimniecības muzejs. Tieši pie ieejas pilī apskatāma interesanta apgleznota krāsns ar daudziem Rīgas un Jūrmalas skatiem.
5. Pie Kaives Senču ozola
Tālāk varam doties pa Ventspils šoseju līdz Zvāres stacijai, kur nogriežamies pa labi pāri dzelzceļam. Vēl pēc dažiem kilometriem kreisajā pusē nogriežas ceļš uz Kaivi. Kaives Senču ozols ir Baltijas dižākais koks; arī Polijā un Krievijā nav zināmi tik resni ozoli. Pēc 1990. gada datiem ozola apkārtmērs sasniedz 10 metru, tā vecums ir gandrīz 700 gadu.
6., 7. Baronu kapenēs
No Kaives dodamies uz Brīzuli. Šeit apskatāma labi sakoptā barona Lambsdorfa kapliča un dzimtas kapi. No šīs dzimtas cēlies arī grāfs Lambsdorfs pirmais Vācijas vēstnieks atjaunotajā Latvijas Republikā.
Netālu atrodas vieta, kur 1925. gadā, braucot apciemot savus trīs bērnus, autokatastrofā gāja bojā toreizējais valstsvīrs un diplomāts Zigfrīds Anna Meierovics.
Brauciens gar jūru
No Brīzules dodamies uz Ķesterciemu, no kurienes Rīgas jūras līcis ir ar roku aizsniedzams. Līdz pat Jaunķemeriem ceļa posmā gar jūru ekskursanti var apstāties patīkami ierīkotās stāvvietās un pastaigāties gar jūras krastu. Tāpat sēņotājiem ceļa malā iespējams iegādāties amatnieku pītos groziņus, bet svaigu un garšīgu zivju mīļiem katrā ciematiņā tiks piedāvātas jūras veltes no pēdējās zvejas.
8. Pie Ķemeru sēravota
Jaunķemeros nogriežamies pa kreisi uz Ķemeriem, kas jau kopš 30. gadiem ir populārs un iecienīts kūrorts. Ķemeri ir slaveni ar sanatoriju, dūņu dziednīcu, un, protams, ar sēravotu, ko nejauši ir atklājis kāds mežsargs. Kopš tā laika avota ūdens dziednieciskās īpašības izmanto cilvēki pat no attālākajiem Latvijas nostūriem.
No Ķemeriem ceļš gar dažiem jaukiem meža ezeriņiem ved uz Tīreļiem, netālu no kurienes atrodas 1. pasaules kara cīņu piemiņas vietas Ložmetējkalnā. Par tām kādu citu reizi.
