Pirms 59 gadiem, 1939. gada 23. augustā, divas lielvalstis Krievija un Vācija sadalīja pasauli. Mazā Latvija nonāca Krievijas interešu sfērā un iekļuva tās «apskāvienos».
Pirms 59 gadiem, 1939. gada 23. augustā, divas lielvalstis Krievija un Vācija sadalīja pasauli. Mazā Latvija nonāca Krievijas interešu sfērā un iekļuva tās «apskāvienos». Ar melu un provokāciju palīdzību Krievijas armija tika pāri Latvijas robežai. Daudzi tagad pārmet Kārlim Ulmanim nepretošanos, bet viņš tā cerēja saglabāt savu tautu. Diemžēl cerības nepiepildījās. Pagāja tikai viens gads, un tūkstoši Latvijas iedzīvotāju tika izvesti, nošauti, nomocīti. Tas bija Baigais gads.
Tad nāca karš un Latvija atkal bija starp divām, šoreiz karojošām, lielvarām. Karam beidzoties, latviešu izsūtīšana un slepkavošana turpinājās, jo turpinājās okupācija. Un tā piecdesmit gadu.
Līdz cēlāmies kājās un Daugavmalā nostājāmies zem sava sarkanbaltsarkanā karoga un dziedājām savu «Dievs, svētī Latviju!» lūgsnu. Tikai pēc gada mēs uzzinājām par nodevīgo Molotova Rībentropa 1939. gada 23. augusta paktu, un tad mēs stājāmies Baltijas ceļā roku rokā, dzīvā ķēdē pāri Lietuvas Latvijas Igaunijas robežai.
Diemžēl mūsu toreizējās cerības nepiepildījās, cilvēki, kuriem uzticējāmies, nobijās un nepateica pasaulei visu taisnību par mūsu vēsturi. Līdz ar to mūsu brīvestība tika ierobežota. To izmanto iebraucēji, prasot sev jaunas un arvien lielākas tiesības. Pat kļūt par mūsu valsts pilsoņiem, nezinot nedz mūsu valodu, nedz kultūru un vēsturi. Kur gan garantija, ka viņu prasības neaugs? Iesākumā vajadzēs divvalodību, tad divkopienu valsti. Un kas tad mūs pasargās no negausīgā kaimiņa apkampieniem?
Sanāksim kopā, iedegsim ugunskuru, aprunāsimies. Padomāsim, kāpēc tik vāji esam palikuši, tik vienaldzīgi. Kur palicis seno strēlnieku gars? Vai patiesi piecdesmit gados mēs, latvieši, esam tā iespaidoti, ka baidāmies atliekt verdziskā padevībā saliektos plecus? Kas ir noticis ar mums?
Sanāksim kopā 23. augustā pulksten 15 atmiņu pēcpusdienā Svētbrizī pie Piemiņas akmens.