Ir pats pusdienlaiks, mākonis laukā uzrasina kārtējo lietus devu. Agrokooperatīvās sabiedrības «Svētes grauds» saimniece Ausma Frinde saiņo siltas pusdienas graudu vācējiem.
Ir pats pusdienlaiks, mākonis laukā uzrasina kārtējo lietus devu. Agrokooperatīvās sabiedrības «Svētes grauds» saimniece Ausma Frinde saiņo siltas pusdienas graudu vācējiem, bet pārējie ar gardo maltīti un vēl pankūkām piedevās tiek galā turpat kantorītī.
«Jāapvienojas, zemniekiem jāapvienojas!» šis ir pašlaik visvairāk dzirdētais aicinājums. Tas nenozūd arī no «Svētes grauda» valdes priekšsēdētājas Intas Viniarskas un viņas vietnieka Haralda Vītiņa runām.
Pārstrādātāji mūs pa vienam vien izputinās, saka Inta Viniarska. Mēs varam viņiem nedot savus graudus, glabāšanai vietas diezgan. Bet man taču nāk virsū kredīta termiņš! Lai kā spurošos, noteiktā summa ir jāsadabū. Un tā ir daudziem zemniekiem. Pārstrādātājs taču to zina. Kaut raudādami, bet mēs tos graudus viņam pārdosim. Vajag tik nogaidīt.
Zemniekiem jāturas kopā, tikai tad mēs varēsim uzbūvēt, piemēram, savas dzirnavas un maizes ceptuvi, pārliecināts ir Haralds Vītiņš. Lielos pārstrādes uzņēmumus mēs no tirgus varam izstumt ar lētu pašu ceptu maizi. Teiksim, par desmit santīmiem kukulīti. Jūs taču zināt, kāda rinda jau no septiņiem rītā stāv pie nocenotās maizes kioska Slimnīcas ielā. Zemniekam tas atmaksātos vairāk, nekā pārdot graudus par dempinga cenām.
Mēs rēķinājām maizes ražotājs pie pašreizējām graudu iepirkuma cenām iegūst 300 procentu peļņu. Bet ja tirgus būtu pilns ar zemnieku ceptu lēto maizi, arī lielmanim nāktos piekāpties, domā Inta Viniarska un ir pārliecināta, ka tad arī pārstrādātāja ārzemju saimnieks sāktu domāt, kā ar zemnieku satikt.
Diemžēl kā Inta Viniarska, tā Haralds Vītiņš apzinās, ka tie ir tikai rozā sapņi, jo pašlaik vēl nav izgudrotas «zāles», ar ko zemniekus dabūt uz apvienošanos. Galu galā pusgadsimtu bijis bez sava īpašuma un tagad, to dabūjis, latvietis nav pierunājams atkal to vest kopus «klētī». Tikai tad, kad katram būs gadījies ieraut skabargu dibenā un pēc paša nesekmīgiem pūliņiem tās izraušanā aicināt palīgu no kaimiņsētas, nāks saprašana, ka viens pats tas nav nekas.
Bet «Svētes grauda» graudu kalte tikmēr dūc, un no lauka atvestie mitrie rudzi ceļo savu gaitu žāvēšanas ierīces gaiteņos. Tos cītīgi uzrauga kaltes meistars Ilgvars Dārziņš. Maiņas jauda 16 tonnu, ja graudi slapjāki, diennaktī iziet ne vairāk par 30.
Apbrīna vērti ir mūsu cilvēki, saka Inta Viniarska. Visi. Arī kombainieri un graudu vedēji Stepans Muntjans, Ilgonis Grīnbergs, Staņislavs Viniarskis un vēl citi. Mēs nudien apzināmies, ka kopā kaut ko varam. Un es zinu arī, ka nakts vidū uz palīgā saucienu atskries Kārlis Sviklis no Platones mašīnu ringa. Tas rada zināmu drošību.
