Ļoti iespējams, senais lībiešu vadonis Kaupo nemaz nebija nodevējs un visus šos gadsimtus ticis apmelots, pieļāva zinātnieki akadēmiskajā konferencē Latvijas evanģēliski luteriskās Baznīcas Konsistorijas zālē 14. augustā Meinarda dienu ietvaros.
Ļoti iespējams, senais lībiešu vadonis Kaupo nemaz nebija nodevējs un visus šos gadsimtus ticis apmelots, pieļāva zinātnieki akadēmiskajā konferencē Latvijas evanģēliski luteriskās Baznīcas (LELB) Konsistorijas zālē 14. augustā Meinarda dienu ietvaros.
Meinarda dienas Latvijā notika jau trešo reizi, un tās bija veltītas pirmajam Latvijas iedzīvotāju kristītājam, misionāram, bīskapam Meinardam kurš šeit ieradās ar Dieva vārdu, nevis ar zobenu, uguni un karapulkiem.
Karavadoņa un pirmā Latvijas cilts kristītā vadoņa Kaupo darbība 12. un 13. gadsimtā bija vienā laikmetā ar bīskapa Meinarda misiju Ikšķiles apkārtnē. Īsumā par Kaupo. Viņš bija Turaidas lībiešu vadonis «kā ķēniņš», minēts Indriķa «Livonijas hronikā», vienā no galvenajiem un (līdztekus «Atskaņu hronikai») vienīgajiem pilnīgajiem vēsturiskajiem dokumentiem, kas apraksta Kaupo (cituviet: Kaupu). Unikāls vēstures gadījums ir tas, ka Latvijas iezemietis Kaupo, cisterciešu mūka Teodorika, vēlākā Igaunijas bīskapa, pavadībā ap-meklējis Romu un bijis audiencē pie vēsturiskā pāvesta Inocenta III. Šim notikumam ir visai liela nozīme arī Kaupo personības izvērtēšanā. Nav skaidri zināms, vai Teodoriks bija precīzi tas pats, kurš kristījis Kaupo. Tāpat mīklains ir fakts, vai pāvesta priekšā Kaupo un laicīgo interešu gūstā esošais bīskaps Alberts bijuši konkurenti uz valdnieka vietu Latvijas teritorijai. Pastāv aizdomas, ka pāvests iecerējis Livoniju nevis kā vāciešiem pakļautu zemi ar laicīgu varu, bet kā tieši Romai un pāvesta varai pakļautu svēto Marijas (Māras) zemi (Terra Mariana). Kaupo, kurš pie pāvesta izpelnījies sevišķu uzmanību, kā vietējais iezemietis un kristietis varētu būt bijis pretendents uz šās zemes valdnieka vietu. Skaidri zināms vēl tas, ka nāves dienā Kaupo atstājis šo pasauli kā kristietis ar šādu garīgu pārliecību, kas apšauba spriešanu par viņa maskēšanos interešu labā visas dzīves garumā. Nav gan skaidri zināms, vai pati kristīšanās bijusi aiz pārliecības. Varbūt tā bija politiska stratēģija.
Par viņu, kā nodevēju, kurš pārgājis vācu pusē, tam izmantojot kristību, vēstures dokumenti, pretēji Padomju Latvijas enciklopēdijai, neliecina pilnīgi neko. Šie salīdzinājumi un minējumi dzimuši literatūrā. Par nodevēju Kaupo tēls pārtop rakstnieku izdomā. Vai viņš varētu būt bijis nodevējs reāli, vai pravietis, vai tālredzīgs viduslaiku politiķis? Par to minējumus un pētījumus sniedza lektori LELB rīkotajā konferencē, veltītā lībiešu vadonim Kaupo (starp citu, konferenci līdztekus teoloģijas, vēstures un filozofijas interesentiem bija apmeklējuši arī šodienas politiķi, piemēram, aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis un Rīgas mērs Andris Bērziņš).
Kaupo piedzīvojis to, ko citi neordināri cilvēki piedzīvojuši dažādos režīmos, būdami neizdevīgi valdošajai ideoloģijai, konferences ievadā sacīja LELB arhibīskaps Jānis Vanags.
Profesors Roberts Feldmanis savā vēsturiskajā pārskatā «Ķēniņš Kaupo» visvairāk uzsvēra tieši Kaupo vizīti pie pāvesta. Pēc faktiem spriežot, pāvests izrādījis laipnību un lielu interesi par Kaupo un viņa zemēm. To vēl vairāk pasvītro tas, ka tolaik nebūt ne katrs nokristītais pagānu vadonis varēja pa taisno doties uz Romu kā gaidīts pāvesta viesis. Atvadoties, kā min hronika, pāvests Kaupo uzdāvinājis simt zelta guldeņus. Šāda summa tam laikam bijusi nesamērīgi liela, lai to varētu uzskatīt par ceļa izdevumu segšanu. Par šo naudu, piemēram, varēja noalgot un apbruņot karaspēku. Savā garajā un analītiskajā lekcijā profesors izsaka klusas aizdomas, ka Kaupo un bīskaps Alberts varētu būt bijuši konkurenti pēc varas un pirmais no viņiem iemantojis pāvesta uzticību. Savukārt Alberts vēlāk Kaupo uzticējis svarīgus uzdevumus, galvenokārt karadarbībā, taču izvairījies no jebkādas varas došanas kristītajam lībiešu vadonim. Iespējams, Alberts sekmējis kā Kaupo panākumus, tā arī viņa postu. Kaupo slepkava nav zināms, bet virsaitis nogalināts nevis atkāpjoties, bet gan uzbrūkot igauņu karaspēkam. Neatbildēta mīkla paliek, mēģinot konstatēt, vai Kaupo apdraudējis Albertu, un vai pēdējais no konkurenta atbrīvojies. Svarīgākais ir tas, ka šai gadījumā Kaupo nav vis nodevējs, bet gan varonis, kurš pirmoreiz cerējis apvienot nacionālu valsti. Un viņa kristīšanās bijusi ne tikai pārliecības lieta, bet arī politiski izdevīgs gājiens, jo atkarība no Romas nebūtu radījusi laicīgās varas pāriešanu svešzemnieku rīcībā. Taču, pēc hronikām, nav skaidru un drošu faktu arī par to, ka izpausta reāla vēlēšanās iekļaut Latvijas ciltis pāvesta valstī. Lai spriestu par nodevību, jāatgādina, ka politika starp tā laikmeta ciltīm arī bijusi sarežģīta, un cīņa pret vāciešiem nebija vienota. Piemēram, militāru savienību ar Rīgu bija noslēdzis nekristītais zemgaļu vadonis Viesturs (cit. Viestards).
R.Feldmanis akcentē, ka Kaupo darbībā vēl viena pozitīva iezīme, neatkarīga no viņa nolūkiem, ir tā, ka Livonijas iezemiešiem no divām nelaimēm krievi vai vācieši tikusi tā mazākā. Polockas kņazs būtu bijis nežēlīgāks tautas un kultūras iznīcinātājs par krustnešiem. Tam gan var oponēt, kaut vai minot tālaika Krievijas grūtības un bailes no pašu ap-draudētības, jo 13. gs. notika nežēlīgie Mongoļu impērijas uzbrukumi, par kuriem informācija tomēr sasniedza arī Rietumkrievijas zemes. Diezin vai aizsardzību stiprinošie kņazi būtu tai situācijā paši domājuši par plašu zemju iekarošanu, izņemot sīkākus karagājienus.
Konferencē dalību ņēmušais vācu zinātnieks, Lutera Akadēmijas rektors, Dr.theol. R.Slenczka, atzīmē, ka nevar neņemt vērā cilšu savstarpējos atriebību karus.
Nevar runāt tikai par tautām, saka teologs, vai tie bija dāņi, vācieši, krievi, zviedri, igauņi, lībieši, kurši, bet par laikmetu.
Viņš aicina izprast tā brīža situāciju, kurā var vilkt aptuvenas paralēles ar šodienu: Bosnija, Zaira, Ruanda, Afganistāna… Tajā laikā kristietība bijusi skatāma kā miera nosacījums un pamats līgumiem. Feodālisms, lēņu sistēma, padomju vēstures mācībā, kurai pie mums ir liela ietekme, parādās, kā baznīcas un laicīgās vadības vienota vara pār tautu, taču tas nav pareizs interpretējums. Realitāte ir sarežģītāka, ņemot vērā, ka izlēņojot zemes, notika varas un īpašumu decentralizācija. Taču teologs aicina saskatīt galveno cilvēks nespēj un nedrīkst tiekties ieņemt Dieva vietu.
Kur cilvēki meklējuši mieru un taisnību, nonākuši līdz karam. Tas, kurš vēlas realizēt absolūtu taisnīgumu, krīt atmaksā, un vēlēšanās radīt uz Zemes Dieva valstību vienmēr realitātē rada elli, novērojis R.Slenczka. Viņš pieļauj trīs iespējas Kaupo kristības un tālākās darbības motivācijai: 1) politisks gājiens, meklējot mieru un drošību; 2) pārliecība un atklāsme; 3) savas tautas (cilts) nodevējs. Skaidras atbildes nav nevienai no šīm iespējām.
Nodevējs vai pravietis? Esmu priecīga, ka parādījies šis «vai», saka LR Zinātņu Akadēmijas filosofe Agita Misāne, jo iepriekš nekad nav bijušas diskusijas, tikai spriedumi un klišejas.
Viņa atzīmē, ka vēsture neko nemin par nodevību. Tā parādās Garlība Merķeļa darbā «Vanems Imanta» (1802), kur viņš literāri sagroza vēstures datus, savā darbā izceļot cita veida problemātiku. Kaupo kļūst par nodevēju, un tam seko vai visa latviešu literatūra. Mazliet savādāka ir šī laikmeta luga un kino scenārijs, ko rakstījis Ārijs Geikins.
Tas, kā mēs Kaupo redzam, rāda nevis Kaupo portretu, bet mūsu, interpretētāju portretu, saka filozofe, ņemot vērā skopos vēstures datus. Un jaunās politiskās aktivitātes vēsturiski dos jaunus vaibstus Kaupo portretā.
Kaupo interpretācija pilnībā atkarīga no paša pētnieka pozīcijām.
A.Misāne daudzās nozīmēs akcentēja R.Feldmaņa secinājumus, bilstot, ka, raugoties no Romas, kristīta Kaupo fakts ļāva visu viņa novadu uzskatīt par kristītu. Vēsturē pārsvarā daudzas zemes kristītas caur nacionālajiem vadoņiem. Esot kristītam Kaupo, Latvijā bija iespējama nacionāla valsts, līdzīgi, kā tas bija attīstoties kristietībai Skandināvijā. Pētniece personīgi min, ka Kaupo kristīšanās sākumā varējis būt politisks solis, kas vēlāk kļuvis par garīgu pārliecību. Un tas nebūt nav saistīts ar nodevību vai izpatikšanu vāciešiem. Pētot Romas katoļu vēsturi, nav izslēgts, ka minētā viduslaiku ceremonija varējusi nozīmēt to, ka pāvests atzinis Kaupo par savu vasali.
Kaupo nebūt neesot pretrunīga personība. Visā savā rīcībā, gluži pretēji, viņš bijis ļoti konsekvents.
Jaunlatvieši, pieļaujot vēsturiskās patiesības sagrozīšanu, pārņēma Merķeļa idejas, tā saglabājot Kaupo nodevēja tēlu, kurš tik spēcīgi iesakņojās latviešu kultūrā.
Starp citu, «Vanems Imanta» veltīts caram Aleksandram I, par ko G.Merķelis dabūja no cara pensiju, ar smaidu min Agita Misāne. Tātad, padarot Kaupo par nodevēju, iespējams, izpildīts ideoloģisks pasūtījums.
Literārās leģendas kļūst dzīvākas par vēsturiskajiem faktiem, secināja Latvijas rakstniecības muzeja zinātniskā līdzstrādniece Ilona Miezīte. G.Merķelis Kaupo nosauc par «nabaga apstulboto» un padara par sarežģītāko un spēcīgāko tēlu savā darbā «Vanems Imanta».
Pirmie latviešu sacerējumi par Kaupo bijuši tikpat kā Merķeļa darba plaģiāti. Un tā iespaidā tapuši vai visi vēlākie sacerējumi, tostarp, gan A.Pumpura «Lāčplēsis», gan Raiņa darbi, nerunājot par Ausekļa fantāzijām. Un neviens gandrīz vai tendenciozi nav atgriezies pie vēsturiskas Kaupo izpētes.
Tātad diskusija aizsākta, iezī-mējot Kaupo portretā jaunus vaibstus. Zinātnieki strādā. Kādi būs šie vaibsti? Un cik objektīvi esam mēs paši pret savas tautas vēsturisko patiesību?
