«Jūs apkalpo «SIA «IMPRO» ceļojumi»» autobuss «Setra», šoferi Kaspars Liepiņš un Juris Uzuls, grupu vada Anita Stapule.» šādu vizītkarti kopā ar maršruta «Budapešta Tatru kalni Prāga» sīku karti ceļojuma sākumā saņēma katrs grupas dalībnieks.
«Jūs apkalpo «SIA «IMPRO» ceļojumi»» autobuss «Setra», šoferi Kaspars Liepiņš un Juris Uzuls, grupu vada Anita Stapule.» šādu vizītkarti kopā ar maršruta «Budapešta Tatru kalni Prāga» sīku karti ceļojuma sākumā saņēma katrs grupas dalībnieks. Bet pašu grupu noorganizēja skolotāja Ruta Rulle un tajā bija Jelgavas 2. ģimnāzijas vecāko klašu skolēni, skolotāji, skolotājas no 4. pamatskolas un daži pedagogu ģimenes locekļi.
Stūre drošās rokās
Priekšnoteikums interesantai un labi organizētai ekskursijai ir veiksmīgi nokomplektēta vadības grupa. Mums tā bija lieliska. Par šoferu braukšanas māku, perfekto Eiropas ceļu pārzināšanu un neuzkrītošo kārtības uzturēšanu autobusā varējām tikai priecāties. Neatsverama bija viņu radītā iespēja no autobusa telefoniski sazināties ar mājām.
Savukārt grupas vadītāja Anita specializējusies ekskursiju vadīšanā pa Poliju, Čehiju, Slovākiju, Ungāriju, Austriju un Itāliju. Viņas plašās zināšanas, spēju iejusties auditorijā un prasmi uzturēt disciplīnu var tikai apbrīnot.
Dzimtenes tēls, kādu to rādām
Ceļā bijām desmit dienas un dalīšos atmiņās par pašiem spilgtākajiem iespaidiem.
Latvijai tiek pārmesta neprasme parādīt pievilcīgu tēlu pasaulei. Lūkojām, kā to dara citās valstīs. Polijā, netālu no Krakovas, atrodas kādreizējās Veļičkas sālsraktuves, kas tagad pārvērstas tūristiem pievlicīgā objektā. Dziļi zem zemes gadu gaitā mākslinieku rokas izveidojušas senās raktuvju darbu ainas, teiksmu tēlus, vēsturisku notikumu atainojumus, ievērojamu cilvēku piemiņas vietas, grandiozu, 18 metru augstu un plašu zāli ar spožām lustrām, lūgšanu kapelu, dažādas atpūtas un sarīkojumu vietas, tirdzniecības paviljonus. Vietējais gids ne uz brīdi neaizmirsa, ka viņš ir Polijas pilsonis. Sekodami viņam pa pazemes ejām, klausījāmies, kā gan ar humoru, gan dziļā sirsnībā viņš skaidro savas zemes likteni. Tas bija iespaidīgi un pārliecinoši.
Dunajeca ir Slovākijas un Polijas robežupe. Braucām lūkot, kā slovāki pa to plosto. Nebija gluži kā mūsu priekšstatos tādas kā garas siles ar uzliektiem galiem pa piecām sasēja kopā, priekšgalus nopušķoja ar egļu skujām un plosts gatavs. Varējām arī mēs kapt virsū. Divi vīri tautiskās vestēs, apaļdibena platmalēm galvā ar garām kārtīm vadīja mūsu plostu 15 kilometru garā ceļā pa krāčaino kalnu upi. Viens no mūsu pavadītājiem nenorimis stāstīja par visu, ko vien varēja redzēt upes krastos. Gandrīz katra klints glabā savas tautas noslēpumu, teiku vai ticējumu. Klausoties to, dzīvākas šķita akmens un zaļās dabas rotu veidotās klinšu sejas. Vienā sāpīgu vaibstu ievilkusi rūdas sarkanā dzīsla, citai kuplo cepuri rotā klinšu ērgļa ligzda, vēl cita ar iekritušiem acu dobumiem un ķēmīgi saviebtu muti kā īsta ragana smejas par mutuļojošo straumi pie kājām. Plostnieka stāstu nomaina uzdevums mums: jāpasaka kurā Polijas vai Slovākijas upes krastā būs tā augstā kalnu pļava aiz līkuma. Priekšējais plosta vīrs ir varen asprātīgs un smej par mūsu kļūdām. Viņš priecīgi sasaucas gan ar garāmslīdošiem plostiem, gan ar sava aroda brāļiem Polijas krastā.
Budapeštas Varoņu laukumā mēs iepazīstamies ar vietējo gidi Aiju. Šarmanta, sportiska, tumšāk iedgusi nekā mēs. Latviete, kas jau 17 gadu dzīvo Budapeštā. Pa pilsētu viņa mūs vada kopīgi ar dēlu. Puisis latviski saprot, taču runā ar grūtībām. Aija savu vīru iepazinusi, kad viņš studējis Rīgas Civilās aviācijas institūtā. Tagad viņa ir latviskas dvēseles ungāriete. Latvisko garu te viņai palīdzot uzturēt «Impro» organizētie tūristi no dzimtenes un, protams, mamma, kas brauc ciemos ar rupjmaizes kukulīti. Bet, kad Aija sāk stāstīt par ungāru virtuvi un viņu godu tradīcijām, par šo lepno tautu un tās vēsturi, ir skaidrs, ka viņa lepojas ar zemi, kurā dzīvo.
Mēs skatām Ungārijas senatni masīvos skulpturālos veidojumos, senās un iespaidīgās celtnēs. Labi atmiņā palikušas Zvejnieku bastiona senbūves un no tām pavērtais skats uz dziļi lejā plūstošo Donavu un Budapeštu.
Vaclava laukums ir pats Prāgas centrs. Milzīgajā ļaužu plūsmā te jaucas valodas un tautas. Te vienlaikus ir pārticības demonstrējums ar zeltlietu veikaliem un dārgiem supermārketiem, un ir necili paviljoni, kuros pārdod karstas desiņas baltmaizes pīrāgā, ko turpat zem klajas debess var notiesāt. Bet ir kāda būtiska iezīme pret iebraucēju te neizturas sevišķi laipni. Jaungada naktīs ārzemju jaunieši Vaclava laukumā sarīkojot lielus grautiņus. Bet ja izdzird krievu valodu, savstarpējas sapratnes pavisam nebūs. 1968. gada padomju tanku ēna nav izgaisusi no atmiņas, tādēļ ļaunums un krievu valoda te joprojām tiek uztverti kopsakarībās.
Vēlā vakarā Prāgā skatāmies un klausāmies mūzikas un ūdens simfoniju Muzikālajās strūklakās. Līdzās dzirdu latviešus runājam. Draudzīgi jautāju dāmai, no kurienes? «No visurienes!» skan strupa atbilde. Latvieši ar savu tēlu pasaulē…
Kur vēl gribētos atgriezties
Zemo un augsto Tatru tuvums bija cieši izjūtams visā ceļojuma laikā. Braucot pacēlājos un rāpjoties virsotnēs, kalnu vējš mūs nežēloja. Mākoņi kā mīksts, sadriskāts plīvurs iekāries pakalnēs. Un vēl nelielais ezeriņš pirms augstajiem Tatriem slovāku ciematiņā Štrepska-Pleso tīrs un rāms, sakoptu māju ieskauts. Celiņs ved ezeram apkārt, un tur zemē nemētājas ne čipsu tūtas, ne cigarešu gali.
Netalu no Budapeštas ir maza, sena pilsētiņa Szentendre. Tā ir īsta tūristu paradīze. Tikai te var nopirkt neatkārtojamās, no maisa auduma gatavotās lelles, tikai šejieniešiem raksturīgās kalniešu cepurītes, tikai te var iekosties tikko ceptā landoša plācenī un tikai te mīt unikālais Karola Sabo 1994. gadā atvērtais Marcipāna muzejs.
Čehijas Kutna Hora viduslaikos bijusi bagāta sudraba raktuvju pilsētiņa. Senās raktuves tagad atvērtas apskatei. Pār pilsētu savulaik nolaidies mēris, no tā miruši tūkstoši. Nelielajā kapsētā vairs nav pieticis vietas, līķi krauti kaudzēs. Vēlāk kāds mūks, pēc tam garīdznieka ģimene sākusi mirušo kaulus ķīmiski apstrādāt un sistematizēt. Vietējā baznīca kļuvusi par cilvēku kaulu izmantošanas vietu. Prātam neaptveramās kompozīcijās iekārtota visa dievnama iekštelpa. Reizi gadā te noturot aizlūgumu par mirušajiem. Tautā tā iesaukta par Kaulu baznīcu. Ilgi tajā uzturēties nav iespējams kaklā kāpj kamols…
Viens no daudzajiem tiltiem pār Vltavas upi ir Kārļa tilts. Senā valdnieka vārdā nosauktais, svēto skulptūru ieskautais tilts nav tikai divu krastu savienotājs. Tā ir Prāgas kultūras neatņemama sastāvdaļa, ielu muzikantu izpildījumā tur var klausīties gan Mocartu, gan diksilendu. Gleznas top uz vietas, potretu var saņemt tūlīt pēc pozēšanas. Abstraktā māksla sarokojas ar reālistisko. Savu māku rāda leļļu teātra un cirka mākslinieki.
Pār Kārļa tiltu nebrauc ne automobiļi, ne zirga pajūgi, bet kustība ir nepārtraukta.
Ceļi, ak šie ceļi…
Kad iebraucām Polijā, mūsu gide Anita brīdināja, ka ceļi būšot slikti. Tiesa, bija vietumis pašauri, kā caur lapotņu tuneli ejoši, varbūt starptautiskiem standartiem neatbilstotši, bet gludi! Visā brauciena laikā nejutām un neredzējām nevienu asfalta «plāksteri». Ja ceļu labo, tad dara to rūpīgi un ilgam laikam.
Ceļu aprīkojums un informācija ir pilnīga, te nomaldīties nav iespējams.
Mājupbraucot Polijā un Lietuvā redzējām, kā top jaunās «Via Baltica» trases.
Bet Latvijā, Elejas pusē, mūs sagaidīja nepļautas ceļa malas, kropli bērzi Zemgales ceļa ainavā…
