Sigita Plotkāne, 19 gadu veca dobelniece, jau gadu bija studējusi Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, kad izlēma uz gadu mācības pārtraukt un braukt uz Vāciju, auklējot bērnus, iepazīt šo zemi un apgūt valodu.
Sigita Plotkāne, 19 gadu veca dobelniece, jau gadu bija studējusi Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, kad izlēma uz gadu mācības pārtraukt un braukt uz Vāciju, auklējot bērnus, iepazīt šo zemi un apgūt valodu.
Gads ir pagājis, un Sigita atgriezusies Dobelē. Kā tad viņai klājies?
Pirmā tikšanās
Kamēr vēl Sigita bija Latvijā, ar attiecīgas aģentūras palīdzību viņu par bērnaukli bija izvēlējusies kāda ģimene no Freisingas. Un tā, pērnā gada 1. septembrī jaunā auklīte iebrauca Minhenē un kopā ar sagaidītājiem darba devējiem Aleksandru un Markusu devās uz viņu ģimenes māju Freisingā. Tad viņa arī klātienē ieraudzīja savus auklējamos divgadīgo Filipu un gadu veco Floriānu. Ar jaunāko mazuli Sigita sapratusies uzreiz, bet Filips skatījies uz viņu visai piesardzīgi. Taču tas nav bijis izņēmums viņš uz visiem svešiniekiem raudzījies ar zināmu skepsi. Itin drīz viņš kopīgi ar Sigitu jau smējies un rotaļājies.
Katru dienu mannā putra
Man katru dienu vajadzēja mazuļiem vārīt mannā putru, saka Sigita Tā viņi bija raduši.
Vēl bijuši arī citi mājas darbi veļas gludināšana, mājas uzkopšana pirmdienās un piektdienās. Bet saimniece Aleksandra bijusi ļoti atsaucīga, darbus viņas abas darījušas kopīgi. Taču saimniece oktobra vidū aizgājusi uz aktieru skolu, un tad Sigitai darbdiena mainījusies. Celties vajadzējis jau septiņos, astoņos mazie jau ēduši brokastis. Pēc tam ģērbšanās un izklaides pastaigas. Tad pusdienas un Sigitai vienīgais brīvais laiks dienā mazo diendusa. Šajās stundās auklīte varējusi palasīt žurnālus un avīzes, uzrakstīt kādu vēstuli savējiem uz Latviju.
Pēc diendusas mazajiem atkal bija pastaiga un rotaļas svaigā gaisā, pussešos, labi iztrakojušies, viņi apēda Sigitas vārīto putru, noskatījās TV raidījumu mazajiem un jau pusseptiņos vakarā devās uz dusu.
Vakari pagāja mācoties
Kad mazie bija nolikti gulēt, Sigita devās uz skolu mācīties vācu valodu. Tā bija Freisingas augstskola, kurā tika komplektēta vācu valodas klase cittautiešiem. Tobrīd grupā mācījās astoņi jaunieši.
Mācības tiešām bijušas pamatīgas gan sarunvaloda, gan gramatika, gan lasīšana. Otrajā semestrī grupu vairs nav izdevies nokomplektēt, tāpēc mācības augstskolā pārtrauktas. Tā kā Sigita jau atbrauca ar priekšzināšanām, viņai valodas apguves pieticis.
400 marku mēnesī
Jaunās auklītes kabatasnauda bija 400 marku (130 latu) mēnesī. Vācijā tā gan nav nekāda pārmērīgā samaksa, jo dzīves dārdzība tur ir ievērojami lielāka nekā Latvijā. Vēl viņai tika apmaksāti vācu valodas kursi un ceļš uz tiem, par 20 markām mēnesī viņa varēja runāt pa telefonu. Ja arī kādreiz sarunas ar mammu bijušas ilgākas, tās saimnieki apmaksājuši.
Nakts dzīve Vācijā
Sestdienas un svētdienas Sigitai bija brīvas. Tā arī viņai bija iespējas iepazīt Vāciju: kopā ar Minhenē iepazītu latviešu meiteni apmeklēja arī daždas izklaides vietas. Apskatījušas Minhenes zooloģisko dārzu, muzejus, dažādus kultūrvēsturiskus objektus, viņas mēģināja iepazīt arī Vācijas nakts dzīvi.
Izrādās, ka Vācijā jaunieši ir daudz brīvāki nekā pie mums. Disko vakaros, kas notiek tikai telpās, var sastapt dažādas mentalitātes, ādas krāsas, izcelsmes, valodas cilvēkus. Lai gan lielākoties visi runā vāciski, var dzirdēt arī angļu, krievu, franču mēli. Lielais vairums jauniešu, ar ko runājās abas latvietes, zināja, kas ir Latvija un kur tā meklējama.
Diskotēkas parasti beidzoties ap diviem trijiem naktī. Taču tas neradot problēmas ar mājās nokļūšanu transportu varot dabūt katrā laikā ja ir nauda, jo tāda braukāšana maksājot dārgi. Arī biļetes uz diskotēku neesot no lētākajām.
Ko ēd vācieši
Sigitai bija palaimējies ar ģimeni, jo viņu bieži lutināja veda vakariņās uz restorāniem. Saimnieks Markuss tikai pavaicājis, vai viņa prot ēst ar irbulīšiem. Tā kā šādu mākslu Sigita nebija mācījusies, nācies vien mājās Markusa vadībā trenēties. Pēc tam jau itin veikli viņa tiesājusi maltīti ķīniešu restorānā. Protams, bieži viņi vakariņojuši arī mājās. Iesākumā Sigita bijusi pārsteigta par Aleksandras rīkojumu: «Uzklāj galdu! Mēs ēdīsim zupu, uzliec nažus un dakšiņas!» Izrādās, ka vāciešu vārītā zupa ļoti atšķiras no mūsējās, mēs to sauktu vienkārši par sautējumu. Tā kā Sigitai zupa vāciešu gaumē nav īsti garšojusi, parasti viņa no tās atteikusies.
Ceļojums uz Itāliju
Mēnesi pirms Sigitas atgriešanās Latvijā visa ģimene devusies atvaļinājumā uz Itālijai piederošo Elbas salu. Tas Sigitai bija pirmais pārbaudījums lidot ar lidmašīnu, turklāt kopā ar abiem mazajiem. Aleksandrs un Markuss uz turieni brauca ar automašīnu. Mazie ceļā niķojušies, nekādi nav sēdējuši mierā. Tomēr visi laimīgi nokļuvuši Itālijā 45 grādu karstumā. Šajā laikā visi itālieši pa dienām slēpjas mājās un tikai vakarā pēc sešiem iziet ielās. Tad arī tiek atvērti pirmspusdienā slēgtie veikali un izpriecu vietas.
Nedēļa ģimenei pagājusi, pierodot pie karstuma, apbraukājot Elbas salu un sauļojoties pludmalē.
Kad atgriezušies Vācijā, šķitis nupat ziema būs klāt laukā tikai 25 grādi!
Atkal mājās
Latvija Sigitu sagaidījusi ar vēl aukstāku, turklāt lietainu laiku. Tagad atkal jāpierod mājas dzīvei, šejienes paražām un ļaužu mentalitātei. Vai gribas?
Sigita saka ja tikai būtu iespēja, viņa tūlīt kravātu ceļasomas un brauktu atpakaļ uz Vāciju.
