Alise dzīvoja lepnā mājā, viņas ģimene bija bagāta. Abi vecāki bija lepni un izsmalcināti cilvēki. Viņi lepojās ar mīļo meitu, jo viņa bija ļoti gudra un draudzējās tikai ar bagātām draudzenēm. Skolā Alise mācījās labi, un bērni viņu pat apskauda.
Alise dzīvoja lepnā mājā, viņas ģimene bija bagāta. Abi vecāki bija lepni un izsmalcināti cilvēki. Viņi lepojās ar mīļo meitu, jo viņa bija ļoti gudra un draudzējās tikai ar bagātām draudzenēm. Skolā Alise mācījās labi, un bērni viņu pat apskauda.
Piektdienā Alise, nākdama no skolas, aiz liela zāles čumura dziļā grāvī ieraudzīja mazu mazītiņu suņuku. Visa spalva bija dubļaina un tikai actiņas spīdēja. Mazajam sunītim skausts bija asiņains, viņu bija dzenājis un sakodis liels vilku suns. Alise nometa somu zālē un skrēja atpakaļ uz skolu sadabūt kādas vecākas drānas, lai var ielīst grāvī un izglābt sunīti. Skolas apkopēja tās viņai iedeva, un Alise izvilka sunīti un pārnesa to mājās.
Kad vecāki ieraudzīja Alises atradumu, mamma paģība. Kad viņa pamodās, tad pirmo reizi sastrīdējās ar savu meitu. Viņa sarāja Alisi un pieteica nekad vairs nenest mājās tādus netīrus un nejaukus suņus.
Tu taču zini, ka es dzīvniekus nemīlu, kur tad vēl mājās tādu turēt! sacīja Alises mamma un piebilda, ka mājās tāds palikt nedrīkst, lai Alise ar suni iet, kur grib.
Alise klusēja un pie sevis domāja, ka viņa taču gribēja tikai sunītim palīdzēt, ka viņa nevar uz to skatīties tādām vienaldzīgām acīm, kā viņas mamma. Viņa paņēma savas mācību grāmatas, mīļākās mantiņas, apģērbu un kopā ar jau tīro, nomazgāto sunīti aizgāja no mājām. Suņuks bija balts ar melniem plankumiņiem dalmācietis.
Alise parkā uz soliņa izpildīja mājas uzdevumus un sāka domāt, pie kā varētu pārnakšņot.
Visu dienu Alise staigāja pa pilsētu, kamēr satika vēl kādu vientuļu meiteni ar sunīti. Meitene bija ģērbusies pelēkā jaciņā ar daudzām aizlāpītu caurumu vietām, zaļos, nedaudz pāri celim svārciņos un brūnās, saplīsušās sandalēs. Viņai bija blondi, plāni mati, bāla seja ar vasaras raibumiņiem. Izrādījās, ka viņai bija septiņi gadi tāpat kā Alisei.
Tev ir jauks un mīļš sunītis. Kā viņu sauc? Alise sacīja.
Nika. Viņa ir meitene, klusā balsī atbildēja bālā meitene. Bet kā sauc tavējo? Viņš laikam gan ir dižciltīgas sugas.
Es viņu tikai šodien atradu, atbildēja Alise.
Abas meitenes vēl kādu brīdi parunājās par suņiem. Tad Alise vaicāja, vai meitene nezinot kādu vietiņu, kur viņai un sunītim pārgulēt.
Ja gribi, nāc man līdzi, tikai mūsu mājās nav ne elektrības, ne gāzes, ne siltuma, sacīja bālā meitene. Es redzu, ka tu esi no labas ģimenes, tev mugurā ir skaista kleita.
Alise bija ar mieru, bet noteica, ka par bālās meitenes izskatu gan derētu padomāt. Alisei līdzi bija daudz naudas un viņa apsolīja nopirkt meitenes ģimenei ēdamo, apģērbu un samaksāt par elektrību un gāzi.
Meitenes iepazinās tuvāk. Bālās meitenes vārds bija Ella. Alise viņas vecākiem palīdzēja atrast labu darbu un samaksāt visus parādus. Nu Alise bija redzējusi, cik grūti cilvēkiem ir dzīvot nabadzībā. Viņa pie Ellas palika tik ilgi, kamēr sagādāja visu skolai vajadzīgo un palīdzēja Ellu pierakstīt kādā labā skolā.
Alise saprata, ka viņas vecāki ir uzpūtīgi un neizpalīdzīgi cilvēki, bet viņa pati jutās lepna, jo bija no bada nāves izglābusi Ellas ģimeni. Šī ģimene tika intervēta un fotogrāfijas parādījās visās valsts avīzēs.
Pēc divām nedēļām Alise atgriezās mājās. Līdzi viņa bija paaicinājusi visu Ellas ģimeni un abus suņukus Niku un Mēriju (tā sauca dalmācieti). Vecāki, ieraugot meitu, bija ļoti priecīgi. Viņi arī priecājās par meitas labajiem darbiem, ko paši nekad nebūtu paveikuši.
Skolā Alise vairs nedraudzējās ar savām uzpūtīgi bagātajām draudzenēm, un Alises vecāki vairs nebija tik neiejūtīgi. Ella ar Alisi bija labākās draudzenes, tāpat kā Nika ar mazo Mēriju. Alise vairs nebija bagātā pindzele un Elliņa nebija nabadzīga.
