Trešdien uz «Zemgales Ziņu» lasītāju jautājumiem atbildēja 6. Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis.
Trešdien uz «Zemgales Ziņu» lasītāju jautājumiem atbildēja 6. Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis.
Vai vēlētājs var uzticēties deputātam, kas maina partijas kā zeķes? Tāds taču nodod savu vēlētāju. Kā jūs to vērtējat?
Pilnībā piekrītu jums. Vēlēšanās pilsonis balso par kādu noteiktu politisko partiju un tās programmu. Deputāts, kurš no šīs partijas aiziet, ir neuzticams. Viņš savu vēlētāju intereses ir nodevis. Demokrātiskā partija «Saimnieks» pat vairākkārt ir mēģinājusi iesniegt Saeimas Kārtības ruļļa labojumus, kas šādu «staigāšanu» aizliegtu, diemžēl tas mums nav izdevies. Acīmredzot kādam ir ļoti vajadzīgas «brīvas rokas». Patlaban 6. Saeimā ir 37 tādi staigātāji, tuklāt vairāki no viņiem partijas piederību mainījuši pat vairākkārt.
Jūs un van der Stūls esat līdzīgi cilvēku gan uzklausāt, bet rīkojaties «pa savam»…
Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas rekomendācijas Saeima ir izpildījusi, kas vēl ko klausīt? Es tikšanos ar EDSO augsto komisāru Maksu van der Stūlu atteicu, man nav ar viņu ko runāt. Bet uzklausīt es patiešam uzklausu visus, tāds ir arī mans pienākums. Taču rīkojos tā, kā to no manis gaida mani vēlētāji.
«Saimnieks» grib Latvijā paturēt visus krievus, tādi krievmīļi jūs esat!
«Saimnieks» grib paturēt visus, kam ir pieņemama Latvijas politiskā nostāja, ekonomiskais modelis un latviešu valoda. Pret tādiem cilvēkiem iebildumi nevar būt nevienai partijai, ne tikai «Saimniekam».
Kāpēc jūs nestājaties tiesas priekšā par to, ka Latvijai grūtā brīdi pametāt valdību?
Čepānis valdību nav pametis, jo tajā nebija. Jā, mūsu frakcija aizgāja, jo daudz kas mums bija nepieņemams, bet rokas saistīja koalīcijas veidošanas līgums. Mums bija diametrāli pretēji uzskati par «Latvenergo» un citu lielo tautsaimniecības objektu privatizāciju, par Pilsonības likumu. Patiesībā vajadzēja aiziet jau agrāk. Taču mēs vēl piekāpāmies, cenšoties valdībā veicināt partiju koalīciju. Bet kad Krasts ķērās pie mūsu ministriem (Sausnīša, piemēram), tad sapratām, ka vairs nav uz ko gaidīt.
Kādreiz daudzi no pašreizējiem deputātiem bija kompartijā. Kas paspēja laikus no tās izmukt, tas paglābās. Bet Rubiks, piemēram, atsēdēja laiku cietumā, Bojāram ir aizliegts balotēties. Kompartijas funkcionārs, vēl vairāk ideologs bija Gorbunovs. Un, manuprāt, tie divi bija viņam pakļauti. Bet Gorbunovs sēž kā Saeimā, tā ministra krēslā. Kā jūs uz to skatāties?
Likums aizliedz par Saeimas deputātu būt algotam «čekas» darbiniekam. Juris Bojārs tāds bija. Bet par to, lai Saeimā netiktu ievēlēti kompartijas vadoši darbinieki, aktīvi iestājās «Tēvzemei un brīvībai», taču viņu priekšlikumi labojumiem likumā arvien ir noraidīti.
Jūs, Čepāņa, kungs, pats bijāt kārtīgs lauķis, tāpēc labi zināt, ko nozīmē šis laiks zemniekiem lietus līst, graudus, ja arī pērk, tad par nieka cenu. Kas būs rīt, nav zināms. Kāpēc neceļat traci zemnieku aizstāvībai?
Saeimas priekšsēdētājam neklājas trakot. Tračus celt man neatļauj arī mana audzināšana, esmu pieklājīgs un nosvērts cilvēks. Turklāt ar tračiem lietas atrisināt nevar. Un pārmetums, šķiet, nebūs īsti vietā. Pēc manas un «Saimnieka» prasības ir sasauktas vairākas sēdes tieši par lauksaimniecībai svarīgiem jautājumiem, divas no tām pat šovasar: 15. jūnijā, kur apsprieda Lauku attīstības programmu, un nupat 25. augustā, kad izlēma sākt graudu valsts iepirkšanu no zemniekiem jau 1. septembrī.
Cik tālu ir ar labojumiem likumā par valsts pensiju pārrēķinu strādājošiem pensionāriem?
Tie ir pieņemti pirmajā lasījumā, bet es ceru, ka vēl 6. Saeima paspēs tos pieņemt arī kā otrajā, tā trešajā lasījumā.
Vai jūs apmierina jūsu partijas vadoņa Ziedoņa Čevera intelektuālās potences? Kādēļ jūs neuzņematies partijas vadību?
Viņa intelektuālās potences mani apmierina. Bet viņa rīcību neuzskatu par nobrieduša politiķa cienīgu. Esmu jau par to vairākkārt runājis partijas kongresā, taču vairums uzskata, ka viņš var vadīt partiju. Kas attiecas uz mani partijas vadītāja amatā es varu to uzņemties, ja mani ievēl. Pats varu uzurpēt nevaru. Turklāt pašlaik man darba ir pārpārēm.
Mūs visus mudināt mudināja parakstīties. Es arī gāju un parakstījos. Bet par ko īsti es esmu parakstījusies? Nupat man liekas, ka nevajadzēja… Vai jūs tā saprotami nepaskaidrotu?
Vajadzēja gan iepriekš to noskaidrot! Jūs esat parakstījusies par to, vai ir rīkojams referendums par grozījumiem Pilsonības likumā. Saskaņā ar parakstīšanās rezultātiem mums būs jāpiedalās referendumā, kur balsosim par grozījumiem. Jums iesaku mazāk ņemt vērā citu aicinājumus un ieteikumus, bet vairāk paļauties uz savu galvu un prātu.
Ar kurām partijām sadarbosies DPS, ja tiks nākamajā Saeimā?
Ar jebkuru no partijām, ar kuru nebūs principiālu domstarpību par Latvijas politiku un ekonomiku. Domāju, ka nevarēsim sadarboties ar Rubika partiju un līdzīgām.
Vai jūs zināt, cik 6. Saeimā ir bijušo kompartijas biedru? 5. Saeimā pēc neoficiāliem datiem esot bijuši 80 procenti deputātu.
Skaitījis neesmu, domāju, varbūt daži desmiti.
Nekā, man Kreituse teica esot vairāk par pusi visu deputātu. Kā lai tiek no tādiem vaļā?
Izvērsiet priekšvēlēšanu kampaņu! Bet es varu pateikt vienu lietu es arī biju partijā, bet manam uzvārdam 6. Saeimas vēlēšanās 35000 vēlētāju bija pievilkuši krustiņu, Zemgalē tādēļ es no 15. vietas sarakstā tiku uz pirmo. Tātad varbūt kas cits cilvēka vērtējumā tomēr ir nozīmīgāks?
Kā jūs izskaidrojat Šķēles fenomenu? Kas viņš ir vai glābējs? Mesija?
Es nevaru izskaidrot Andra Šķēles fenomenu. Vai viņam uzticēties tas jāizlemj tikai un vienīgi vēlētājiem.
Vai, jūsuprāt, Saeimā nevajadzētu nākt jauniem spēkiem, piemēram, sociāldemokrātiem? Vai jūs ar viņiem sadarbotos?
Tas ir tikai un vienīgi vēlētāju ziņā. Balsojiet, par ko vien gribat, tikai piedalieties vēlēšanās! Bet par sociāldemokrātiem es nezinu viņu programmu, ja tajā nav principiālu pretrunu ar mūsējo, tad noteikti varam kopīgu valodu atrast.
Kāpēc Liepājai tika sava speciālā ekonomiskā zona, bet Jelgavai ne? Vai mums tādi «švaki» aizstāvji Saeimā?
Tā varētu būt. Liepājnieki nāca aktīvi, pulkā, ar saviem gataviem projektiem. Skaidroja, meklēja atbalstītājus. Vārdu sakot – neatlaidīgi strādāja, kamēr dabūja visu gatavu. Par Jelgavu nudien nezinu.
Mums te Jelgavā ir viena bēdu ieleja ielas neapgaismotas, silta ūdens nav, par citu parādiem jācieš maksātājiem tā varu skaitīt vēl un vēl. Bet palīdzību nav no kā gaidīt. Vai jūs nepalīdzētu?
Saeima neapgaismos Jelgavas tumšās ielas un nepiegādās siltu ūdeni. Par visām šīm lietām jums jārunā ar savu pašvaldību. Jūs taču paši to ievēlējāt. Prasiet, lai dome pilda vēlētāju prasības.
Ja jūs atsakāties palīdzēt, es vairs par jums nebalsošu! Iepriekšējās vēlēšanās es tieši par jums atdevu savu balsi!
Nebalsojiet ar’! Es uzskatu, ka katram jāpilda savi pienākumi. Jūsu pilsoniskais pienākums būs piedalīties nākamajās Saeimas vēlēšanās. Ja nepiedalīsieties, tad citi ievēlēs deputātus pec sava prāta, varbūt arī Čepāni.
P.S. Apmēram ceturtā daļa zvanītāju Alfredam Čepānim sūdzējās par nekārtībām pilsētsaimniecībā, un 6. Saeimas priekšsēdētājs bija patiesi izbrīnīts nevienā citā no Latvijas lielākajām pilsētām šādas sūdzības tādā daudzumā viņam nav nācies uzklausīt…
Alfreds Čepānis dzimis Madonas rajona Kalsnavā pirms 55 gadiem, turpat pabeidzis pamatskolu, pēc tam izglītojies Jaungulbenes arodskolā un septiņus gadus nostrādājis par «kabiķi», traktorista palīgu un traktoristu. Pēc tam nosūtīts uz Rīgu, kur ieguvis vidējo speciālo izglītību zootehnikas nozarē.
1967. gadā nodibinājušies vairāki jauni rajoni, un Alfreds Čepānis ticis jaunā amatā par Ventspils rajona padomes priekšsēdētāju. Pēc 12 gadu sekmīga darba Kurzemes ziemeļos sešus gadus vadījis Latgales centrā Preiļos, kur bijis partijas rajona komitejas 1. sekretārs, tad kadru mainīšanas ceļā nonācis Kurzemes dienvidos Liepājā arī par 1. sekretāru.
Piekritis Viļņa Edvīna Breša aicinājumam strādāt Ministru padomē, Alfreds Čepānis Rīgu vairs nav pametis. Bijis PSRS Tautas deputāts un kopā ar citiem Latvijas pārstāvjiem Maskavā aizstāvējis Baltijas valstu un Latvijas neatkarības ideju.
Tālākais ceļš kā visiem mūsu deputātiem ar dažkārt pat pārlieku publiskumu, slavināšanu un pelšanu. Ar sēdēšanu sēdēs un atsēdēšanu, ar balsošanu par un pret atbilstoši vēlētāju interesēm. Ar rūpēm par saviem mīļajiem. Un reizumis ar visvislabāko vaļasprieku medībām, kas vismaz pāris reižu beigušās ar sudraba prēmijas cienīgiem ragiem un ilkņiem.
Un vēl ar spāņa Hosē Karerasa koncerta noklausīšanos klātienē («Biļetes bija dārgas, bet es neizturēju nopirku!»), Lučāno Pavaroti un Plasido Domingo tāpat vien pa radio, ar Blaumaņa, Hemingveja, Džeka Londona un Tompsona-Setona grāmatām. Bet kad meita Laila būšot saņēmusies un pagādājusi Alfredam Čepānim mazdēlu («Nu labi, kaut vai mazmeitiņu!»), tad arī šiem retajiem vaļasprieciņiem laika diezin vai pietiks.
Bet nu tāds viņš ir smej, kad iznāk kas jocīgs, neapvainojas, kad viņu uzrunā par kabiķi un lauķi, dusmojas par cilvēku muļķību un nespēju atbildēt par savu rīcību, tiešs vārdos, paskarbs un konkrēts atbildēs. Ja viņam prasīs «melns vai balts», nelocīsies un nesacīs «puspelēks», kaut arī pašam par to nāktos ciest. Vienkāršs un sirsnīgs, un kaut kur dziļi dziļi dvēselē romantiķis, tāpēc cietā vīra čaulā atrodama arī kāda plaisiņa.
