Šādu virsrakstu es, Visvaldis Lācis, lieku šim rakstam pēc tam, kad biju izlasījis «Zemgales Ziņās» 17. jūlijā publicēto žurnālistikas fakultātes praktikanta Kārļa Vērdiņa rakstu «Brīdinošs viedoklis».
Šādu virsrakstu es, Visvaldis Lācis, lieku šim rakstam pēc tam, kad biju izlasījis «Zemgales Ziņās» 17. jūlijā publicēto žurnālistikas fakultātes praktikanta Kārļa Vērdiņa rakstu «Brīdinošs viedoklis», kas ir recenzija par manu grāmatu «Vai vēlreiz zem krievu zābaka».
Pieskaršos dažām K.Vērdiņa tēzēm. Viena skan, lūk, šādi: «Dažkārt autors naivā cītībā apraksta senzināmus okupantu kaitējums latviešiem padomju laikā, neatklājot jaunas šķautnes…». K.Vērdiņš nepareizi uzskata, ka okupantu kaitējumi ir visiem sen zināmi. Es esmu sastapis dažāda gadagājuma cilvēkus, kuri par okupantu noziegumiem nezina gandrīz neko, vai zina ļoti maz. Nosodoša pasaules sabiedriskā doma attiecībā uz holokaustu, vērstu pret ebrejiem, varēja izveidoties tikai tādēļ, ka ebreju žurnālisti un rakstnieki par to nepārtraukti atgādināja, atgādina šodien un atgādinās vēl rītdien.
Otrs jaunā žurnālista apgalvojums, ka «šķiet, šāda līmeņa patriotisms ir izzūdoša parādība, un tas aizies līdz ar tagadējo sirmo paaudzi,» nav attiecināms uz visu jaunāko paaudzi. Nepārtrauktajā vēstuļu plūsmā, kas man pienāca pirms šīs grāmatas iznākšanas un it sevišķi nāk pēc tās publicēšanas, ir uzmundrinoši dzīvības vārdi arī no gados jauniem cilvēkiem, piemēram, no Valmieras augstskolas studenta, no jauna latvieša jau daļēji pārkrievotā Daugavpilī u.c.
Noslēguma rindkopā K.Vērdiņš ierosina uz garīgu pasivitāti, rakstot: «Sarežģīta un neērta grāmata, kas liek domāt par drūmo realitāti, no kuras ikdienā ir ērtāk norobežoties». Ērtāk gan, bet ne labāk un pareizāk! Ļausim, lai jauno žurnālistikas praktikantu par to pamāca dižāki vīri cilvēces vēsturē.
Cicerons rakstīja: «Nezinot to, kas noticis pirms tam, kad jūs esat dzimis, nozīmē būt bērna stāvoklī». Es piebildīšu: «Ja aizver acis un aizbāž ausis, tad nevar nenomaldīties». Norobežošanās no vēstures drūmās realitātes ir ne vien nevēlama, bet pat bīstama lieta sabiedrības attīstībā.
Visbeidzot un tas jaunajam žurnālistam nav piedodams K.Vērdiņš raksta par lietām, kuras viņš nepārzina, un ignorē faktus. Tas norāda, ka viņš ļoti pavirši lasa mūsdienu presi un neseko masu saziņas līdzekļu sniegtajai informācijai. Viņš paziņo, ka Lācis ir LNNK rindās. No LNNK es aizgāju jau 1992. gadā un to jau daudzreiz esmu pateicis citiem žurnālistiemt, kā arī radio un TV pārraidēs. Kā brīvžurnālists kopš atmodas sākuma gadiem un kā 206 rakstu un piecu grāmatu autors, es iesaku K.Vērdiņam ievērot vienu no galvenajiem labas žurnālistikas pamatprincipiem: Ja tu raksti par kādu cilvēku kaut ko, tad vispirms uzzini un pārbaudi, vai tas, ko tu raksti, atbilst patiesībai, kaut vai sīkās lietās. Tas cels tava raksta vērtību, un lasītāji turpmāk tev vairāk ticēs.
