Agrāk es rakstīju lācēnam, bet tagad esi uzradies tu. Man ir patiess atgadījums par pīlēniem.
Agrāk es rakstīju lācēnam, bet tagad esi uzradies tu. Man ir patiess atgadījums par pīlēniem.
Šogad tāda slapja vasara, vienas peļķes, teica vecāmāte, varētu pīlēnus audzēt. Pie mājas izveidojies tāds kā dīķītis tieši priekš pīlēm.
Sākām abi ar vecomāti gudrot, kā tikt pie pīlēniem. Kaimiņiem pīles ir, vajadzētu tikai paprasīt olas. Gan jau kāda mūsu vista gribēs perēt. Sacīts, darīts iegādājamies sešas pīļu olas, un gaidījām, kura vista nu perēs.
Vecmāmiņai bija neliela vistu saimīte. Tās bija trīs vistiņas Raibīte, Rudīte, Baltīte un viņu kungs un pavēlnieks gailis Peksis.
Vistas it kā mūs būtu sapratušas, taisīja savā starpā apspriedi par perēšanu.
Baltīte, kā jau vecākā un cēlākā, teica pirmā:
Perēt, he, man ne prātā nenāk! Kura kārtīga vista tagad perē? Tagad jau var adoptēt un izaudzināt tos inkubatora cāļus. Tas ir tik moderni! Izaug gluži kā pašas bērni.
Tā jau ir, tā jau ir, piekrita Peksis, bet vajadzētu jau arī savus īstos bērnus.
Rudīte domīgi klusēja un nebilda ne vārdiņa. Tikai Raibīte bija ar mieru upurēties un perēt. Kad Raibīte jau iesēdās ligzdā uz perēšanu, mēs ar vecomāti palikām tai pīļu olas. Raibīte cītīgi perēja, līdz beidzot pīlēni izšķīlās. Pirmajā brīdī vistiņai šie pīlēni likās tādi ērmīgi. Bet ko tur daudz uz izskatu un smalkumu skatīties, pašas bērni vien bija. Kad visas oliņas izšķīlās un pīlēni jautri tipināja, Raibīte nolēma savu saimi parādīt pārējiem.
Peksim no brīnumiem knābis palika vaļā un skaļi dziedātais «kikerigū» kaut kur iesprūda.
Šitie ķēmi! Un tie ir tavi bērni? Kur tu tādus ņēmi?
Raibīte centās paskaidrot, ka tas ir viņas perējums, bet neviens neklausījās. Apkārt tāda kņada, ka cits citu vairs nevarēja dzirdēt. Tad gailis aizveda Rudīti un Baltīti prom un stingri pieteica, lai vairāk nekādas perēšanas nebūtu.
Nu sākās nedienas Raibītei. Pīlēni savu māmiņu nemaz negribēja klausīt. Darīja tikai to, ko paši gribēja. Raibīte rādīja, kā jāmeklē ēdamais, bet pīlēni par to nelikās ne zinis. Un tā katru dienu…
Vienu dienu Raibīte veda pīlēnus pie dīķa padzerties, bet tie, to vien gaidījuši, sāka tajā plunčāties. Raibīte sauca, rājās, bet pīlēni tikai turpināja peldēties. Ja nu kāds kļuva sevišķi slapjš un nosalis, tad nāca zem Raibītes siltajiem spārniem sasildīties.
Mums ar vecomāti kļuva Raibītes žēl, un mēs nolēmām tai nopirkt cālīšus.
Jānis
